Piemiņas diena latviešu karavīriem Lestenē un Rīgā

Otrā pasaules kara laikā gāja bojā miljoni. Šodien, pieminot latviešu leģiona karavīrus, kuri bija ierauti otrā pasaules kara cīņās lielvaru starpā un cīnījās par savu Latviju, notika vairāki pasākumi gan Rīgā, gan Lestenē. Toreiz tie bija jauni zēni, daudziem bija tikai 18 vai 20 gadu. Viņi gāja bojā lielvaru ambīciju dēļ, okupācijas varām bradājot pa Latvijas zemi – Latvija ir cietusi karā no visām pusēm. Diena šodien sākās ar Dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā, turpinājās ar ziedu nolikšanas gājienu pie Brīvības pieminekļa. Pēcpusdienā Lestenes baznīcā un Lestenes brāļu kapos notika svinīgie pasākumi – Dievkalpojums, piemiņas brīdis, pēc tam Lestenes kultūras namā notika skaists koncerts. Dievkalpojumā piedalījās mācītājs Jānis Saulīte no Lestenes draudzes, kā arī Nacionālo bruņoto spēku kapelāns. Lestenes brāļu kapos piemiņas brīdī runāja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, DVCV priekšnieks Gunārs Spodris, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības goda priekšsēdētājs Edgars Skreija, pasākumā piedalījās arī Lestenes un Irlavas pagastu pārvaldes vadītājs Vilnis Janševskis, vēl dažādu citu organizāciju pārstāvji. Skanēja daudzas dziesmas – gan Latvijas himna, gan Daugavas abas malas mūžam nesadalās, gan dziesmas vīru kopas “Vilki” izpildījumā. Pasākumos piedalījās daudzi DV pārstāvji, DV Latvijā priekšnieks, atvaļināts admirālis Andrejs Mežmalis, DV Vanadžu priekšniece Klāra Mētra, DV ASV Zemes valdes pārstāvis Ivars Zuševics, kā arī koris Daugavas Vanadzes. Kopumā ik piemiņas vietā bija ļoti daudz cilvēku. Lestenes baznīca šodien bija pārpildīta ar ļaudīm, tās skaistais, un nu jau arvien krāšņākais interjers – atjaunotie kokgriezumi, griestu lustras, sveču gaisma, ziedi, kā arī rimtais un svētais gars Dievkalpojumā deva brīnišķīgu ieguldījumu piemiņas dienas norisē. Varoņgars turpina pastāvēt tautā. Reizēm klusi un nemanāmi, bet svētku reizēs tas labi jūtams ļaužu dvēselēs un piemiņā. Vēsturi svarīgi ir neaizmirst. Un saglabāt tautā spēku, cīņas sparu, mīlestību pret savu zemi Latviju. Šodiena ir pilna ar atmiņām un mīlestību, to mīlestību, kas ir dota tēvzemei Latvijai un Dieva mīlestību, kas ir Latviju svētījis ar spēku pat pāri grūtiem laikiem – būt brīvai.

Saeimas priekšsēdētājas I.Mūrnieces teiktais Daugavas Vanagu dzimšanas dienā

Daugavas Vanagu organizācijai daudz labu vārdu ir teikuši Latvijas vadītāji, Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētāja. Fragments no Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunas Daugavas Vanagiem Latviešu biedrības namā Rīgā 28.decembrī 2018. gadā, kopā svinot DV 73 gadus: “Un tā jūs esat turējušies kopā visus šos gadus. Veicinājuši savstarpējo palīdzību – sākotnēji leģionāriem, vēlāk savā organizācijā iesaistot arī pārējo latviešu sabiedrību. Ilgus gadus jūs bijāt īsti trimdas vanagi, kas kopā ar citām trimdas latviešu organizācijām uzturējāt Latvijas valsts ideju, stalti un nelokāmi turējāt patriotisma karogu. Mūsu izcilā domātāja, rakstniece un arī Vanadze Zenta Mauriņa savulaik, runājot par mazām tautām, teica: ”Neiznīcināms kā latvietis, tāds ieraksts derētu salīdzināmā tautu psiholoģijā. Cik spītīgi un izturīgi, neraugoties uz visu rakstura lēnīgumu, bijuši mūsu senči.” Jā, latvieši ir bijuši spītīgi, izturīgi, uzticīgi Latvijai, un arī izpalīdzīgi. Un jūs šajā ziņā vienmēr esat bijis paraugs mums pārējiem. Tagad neatkarīgajā Latvijā jūs palīdzat stiprināt latviešu karavīru piemiņu, esat palīdzējuši ierīkot nozīmīgākās kauju piemiņas vietas. Palīdzējuši atgriezt Latvijā daudzu karavīru pīšļus, kas tagad atdusas Lestenes brāļu kapos. Paldies jums par to! Man ir liels prieks, ka visi, kas šeit šodien esat klāt, un arī tie, kas šobrīd atrodas tālumā no Latvijas, bet joprojām ir Daugavas Vanagu rindās, varēja piedzīvot Latvijas valsts Simtgadi. Un kopā ar jums skumstu par tiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Man arī liels gandarījums par to, ka tieši Simtgades gadā – šā gada septembrī –Beļģijas pilsētā Zedelgemā, kur pirms 73 gadiem dzima Daugavas Vanagu organizācija, tika atklāts piemineklis latviešu leģionāriem. Tas ir pirmais piemineklis ārpus Latvijas, kas veltīts latviešu karavīriem. Un tā tēlnieciskā ideja – stāvstrops – simbolizē ne tikai Latvijas dabu un darba tikumu. Bišu saime simbolizē tautu. Strops ir tās valsts. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību. Viss tas, manuprāt, īpaši simbolizē latviešu karavīrus. Toreiz un tagad.”

Daugavas Vanagu 73. dzimšanas diena

Svinīgā atmosfērā, ar svētku runām, ar karogiem, himnām un dažādu komponistu kora dziesmām, noslēgumā vēl ar kopēju dzimšanas dienas kliņģera ēšanu un glāzi vīna, kā arī sarunām pie skaisti klātiem galdiem, pagāja Daugavas Vanagu 73. dzimšanas dienas svinības Latviešu biedrības namā Rīgā, 2018. gada 28. decembrī. Svētku uzrunas un pateicības vārdus Daugavas Vanagiem teica Valsts  prezidents  Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, runu teica Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, kā arī Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, kurš pastāstīja par pieminekļa brīvībai atklāšanu Zēdelgemā. No Daugavas Vanagu saimes ar svētku runām uzstājās DV priekšnieks Gunārs Spodris, DV Latvijā priekšnieks Andrejs Mežmalis, Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra. Pasākumā izjustu svētbrīdi noturēja Zemessardzes kapelāns Raimonds Krasinskis, bet Daugavas Vanadžu koris diriģentes Ārijas Zeltiņas vadībā deva skaistu koncertu. Dzimšanas diena pagāja, pieminot karavīrus, kuri cīnījās par Latvijas brīvību un darbus, ko veic Daugavas Vanagu organizācija visā plašajā pasaulē Latvijas neatkarības un brīvības stiprināšanai.

Gunāra Spodra runa svinīgajā sēdē.

73 gadus atpakaļ Zēdelgemas kara gūstekņu nometnē Belģijā dibināja Daugavas Vanagus. Dibinātāji bija leģionāri, traģiski varoņi, kuri atradās britu gūstā. Viņi nebija cīnījušies pret britiem, viņiem nebija vairs brīvas dzimtenes, viņiem vairs nebija ģimenes atbalsts, viņiem nākotne bija neskaidra. Bet vai viņi iegrima depresijā? NĒ. Viņu skats bija uz nākotni, dibinot Daugavas Vanagus, lai saturētu leģionāru kopību, lai ar laiku iesaistītu trimdas latviešu sabiedrību organizācijā, lai turpinātu cīņu par brīvu, neatkarīgu Latviju. Gribu nobeigt ar lūgumu, lai mēs visi pieceļamies, skatamies uz Latvijas karogu, liekam labo roku uz sirds un dodam Vanadzēnu solījumu.

ES APSOLOS BŪT UZTICĪGS LATVIJAS KAROGAM UN MŪSU VALSTIJ, KO KAROGS SIMBOLIZĒ; VIENA LATVIJA, NEDALĀMA, AR BRĪVĪBU UN TAISNĪGUMU VISIEM.

Gunārs Spodris

DV priekšnieks

DV priekšnieka G. Spodra apsveikums Ziemassvētkos

Ziemassvētki sabraukuši                                                  
Rakstītām kamanām;
Zirņi, pupas, rācenīši
Ziemassvētku kamanās.
             (Tautas dziesma)
                              Prieka pilnus Ziemassvētkus un laimīgu 2019. gadu novēlu visiem
                              Daugavas Vanagiem, Vanadzēm un Vanadzēniem. Lai nākošais
                              gads būtu mierīgs, lai mēs visi varētu stiprināt savu patriotismu Latvijas
                              valstij un karogam, un lai mēs esam aktīvi darbos, ar kuriem mēs
                              nodrošinam brīvu, neatkarīgu Latviju.
                                                                             Gunārs Spodris
                                                                              Daugavas Vanagu priekšnieks.

Daugavas Vanagu 73. gadadienas svinības

Daugavas Vanagu organizācijas 73. gadadienas svinības notiks 2018. gada 28. decembrī plkst. 18.00 Rīgas Latviešu biedrības telpās, Merķeļa ielā 13. Uzrunas teiks Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, viesus uzrunās Rīgas Latviešu biedrības, Daugavas Vanagu un Daugavas Vanadžu vadītāji. Koncertu par godu šiem svētkiem, Latvijas simtgadei un brīvības cīņām sniegs Daugavas Vanadžu koris Ārijas Zeltiņas vadībā.

Aleksandrs Grimms aizsaulē

2018. gada 19. novembrī no mums pēkšņi šķīrās Daugavas Vanagu Austrālijā valdes priekšsēdis, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes loceklis, kādreizējais Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas valdes priekšsēdis un ilggadīgais Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas valdes loceklis Aleksandrs Grimms.

Aleksandrs, jeb Saša kā mēs visi viņu pazinām, ir dzimis 1926.gada 20. augustā Rīgā. Sašam bija tikai 14 gadi, kad 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienības armija. 1943. gadā Aleksandru Grimmu iesauca vācu darba dienestā un nosūtīja uz Vāciju. 1944. gadā viņu pārskaitīja latviešu leģionā, kur viņš arī piedzīvoja kara darbību.

Kara beigās Aleksandrs piedzīvoja gūsta gadus Putlosā un Zedelgemā. No gūsta atbrīvots, 1946. gadā viņš pārcēlās dzīvot kopā ar māti un vecmāmiņu DP nometnē Memmingenā. Arī šeit viņš iestājās vietējā Daugavas Vanagu nodaļā kā 26. biedrs. Aleksandrs turpināja kara pārtraukto vidusskolas izglītību un beidza Memmingenas latviešu ģimnāziju.

1949. gadā sākās jauns dzīves posms, Aleksandram ar māti iebraucot Austrālijā. Kādu pusgadu Aleksandrs strādāja Bonegilas imigrantu nometnes virtuvē, bet pārceļoties uz Melburnu 1950. gadā strādāja dažādos rūpniecības darbos, un tad 12 gadus kā taksīšu šoferis.

Aleksandrs sāka būvēt māju Pascoe Vale 1951.gadā. Toreiz tur visapkārt bija pļavas. Mājas būves darbs gāja strauji uz priekšu; pabeigtajā mājā ļoti imponēja dzīvojamā istaba ar stikla sienu, kur pavērās plašais skats uz Essendonas pusi. Aleksandrs šajā mājā nodzīvoja līdz pēdējai dienai.

Aleksandrs Grimms bija Latvijas patriots, viņš dziļi izjuta latviešu leģionāru likteni. Tūlīt pēc ierašanās Melburnā Aleksandrs iestājās Daugavas Vanagu Melburnas nodaļā. Viņš 32 gadus bija šīs nodaļas valdē, divus gadus valdes priekšsēdis un tagad 4 gadus bija Daugavas Vanagu Austrālijā valdes priekšsēdis. No 2002. gada Aleksandrs bijis nodaļas izdevuma “Ziņnesis” redaktors. 1979. gadā viņam piešķīra Daugavas Vanagu augstāko apbalvojumu, krūšu nozīmi zeltā.

1950. gadā Aleksandrs iestājās Melburnas nodaļas tautas deju kopā “Daugavieši”, kuru viņš vadīja 22 gadus. Aleksandrs ierosināja nodibināt Austrālijas latviešu tautas deju kopu sekretariātu, kur viņš strādāja kā sekretārs 6 gadus, šajā laikā izdodot tautas deju krājumu “4 burtnīcas.” Par šo darbu Aleksandru apbalvoja ar Krišjāņa Barona prēmiju.

Dažus gadus Aleksandrs darbojās par skatuves meistaru Austrālijas latviešu teātrī. Aleksandrs arī bija kaislīgs novusa spēlētājs. Kopš 2002. gada viņš bija DV Melburnas nodaļas novusa kopas administrators.

Aleksandrs Grimms bija cilvēks, kurš nekad neteica nē un nekad neliedza savu laiku, enerģiju un zināšanas, it sevišķi par Daugavas Vanagu organizāciju.

Paldies Saša par Tavu pašaizliedzīgo darbu Daugavas Vanagu organizācijā, ne tik vien Melburnas nodaļā, bet Daugavas Vanagu darbā visas pasaules mērogā.

Saldu dusu.

Jānis Kārkliņš

Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas

valdes priekšsēdis

Sveicieni 2018. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā!

Guntis Gailītis, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, raksta, ka “ pašlaik īpaši rūpīgi jāatskatās pagātnē….. un tur var atrast daudz vērtīgu mācību gan ikdienai, gan domājot par nākotni….. katra lieta runā, un katram notikumam ir sava vēsture….. Pie darba! Lai skan!”. Gailīša kungs arī citē Kārļa Ulmaņa kādreiz teikto, “ Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī! ”.

Otrais pasaules karš Latvijā bija latviešu tautas traģēdija, jo tas atstāja nesadziedējamas rētas un prasīja simtiem tūkstošu latviešu upuru Padomju Savienības un Vācijas diktatorisko varu izraisītā karā un viņu okupāciju laikā.

Latviešu tauta, pēc 700 gadu garas svešu varu pakļautības un verdzības pasludināja neatkarību 1918 .g. 18. novembrī. Pēc neatkarības pasludināšanas Latvijai bija jākaro pret padomju Krieviju un citiem bruņotajiem spēkiem Latvijas teritorijā. Pirmā padomju okupācija Latvijā notika no 1918. g. beigām līdz 1920. g. vasaras beigām, kad padomju bruņotie spēki bija iebrukuši Latvijā un okupējuši Latvijas teritoriju. Pēc sekmīgām militārajām operācijam pret padomju Krievijas bruņotiem spēkiem, sākotnēji kopā ar Latvijā palikušajām Pirmā pasaules kara vācu militārajām fon der Golca vienībām, bet vēlāk, karojot pret fon der Golca vācu, Bermonta vācu – krievu un padomju Krievijas armijām, Latvijas Lāčplēši atbrīvoja Latviju. 1920. gada 11. augustā Krievija parakstīja miera līgumu ar Latviju, kurā teikts,  Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. Latvija baudīja izcīnīto neatkarību tikai līdz 1940. gada vidum, bet šajā īsajā 20 gadu neatkarības laika posmā Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja strauju attīstību, apbrīnojamu ekonomisko izaugsmi un nepieredzētu labklājību.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja slepeno Molotova –  Ribentropa paktu, kas “sadalīja” Baltijas valstis un Poliju savā starpā, un kopīgi kā sabiedrotās 1939. gada septembrī okupēju Poliju; līdz ar to sākās Otrais pasaules karš. Latvija pasludināja striktu neitralitāti un nevēlējās iesaistīties karā. Latvija noslēdza vairākus līgumus ar Padomju Savienību, lai izvairītos no kara un no okupācijas, bet Padomju Savienība neievēoja Latvijas neitralitāti un parakstītos līgumus. 1940. gada 14. – 15. jūnijā Padomju Savienības karaspēks uzbruka Latvijas robežsargu posteņiem, 16. jūnijā Latvija saņēma ultimātu no Padomju Savienības un 17. jūnijā Padomju Savienības karaspēks okupēja Latviju; Latvijā sākās otrais padomju varas – Padomju Savienības okupācijas laiks, kas turpinājās līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Šajā Padomju Savienības viena gada okupācijas laikā latviešu tauta savā zemē piedzīvoja neiedomājamu teroru, jo Padomju Savienība ( Padomju Krievija ) noslepkavoja un / vai deportēja no Latvijas uz Padomju Savienību ( Sibīriju ) 34 250 Latvijas pilsoņu. Pēc atrastiem / pamestiem Padomju Savienības NKVD ( čekas ) dokumentiem, kad Latvijā ienāca vācu armija, Padomju Savienība bija plānojusi realizēt totālu genocīdu pret latviešu tautu, ar plānu likvidēt un / vai deportēt 800 000 Latvijas pilsoņu; šī čekas operācija tika pārtraukta ar straujo vācu karaspēka ienākšanu Latvijā 1941. gada 22. jūnijā, jo vācieši bija okupējuši visu Latviju jau līdz 1941. gada 3. jūlijam.

Ar 1941. gada jūlija mēnesi sākās vācu okupācijas laiks Latvijā, kas beidzās tikai 1945. g. 8. maijā ar Kurzemes cietokšņa padošanos. 1943. gada 10. februārī Hitlers izdeva pavēli organizēt Latviešu leģionu; vācieši nelikumīgi mobilizēja vairāk kā 146 000 latviešu jauniešu, kuri pēc tam karoja Austrumu frontē pret Sarkano armiju; latviešu leģionāri, tāpat arī Igauņu leģions, atteicās karot pret Rietumu sabiedrotajiem. Līdz kara beigām bija krituši vai pazuduši bez vēsts ap 80 000 Latviešu leģiona karavīri. Kāpēc Latviešu leģiona karavīri karoja? Latvijas iedzīvotāju un mobilizēto Latviešu leģiona karavīru nesenā atmiņā bija Padomju Savienības ( Padomju Krievijas ) 1940. – 1941. g. terora laiks, kā arī brīnišķīgā un zaudētā neatkarība. 1940. gadā padomju “leļļu režīms” Latvijā bija arī likvidējis / deportējis Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani. Vācu okupācijas laikā Latvijā bija slepeni nodibināta “Latvijas centrālā padome” ( LCP ), kuras galvenais loceklis bija Latvijas pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš tajā brīdī, saskaņā ar brīvās un neatkarīgās Latvijas Republikas Satversmi, bija faktiskais ( de facto ) Valsts prezidents; viņš pirmais parakstīja šo LCP memorandu, kopā ar 188 citām izcilām un vēl dzīvām Latvijas personībām; viņi cerēja, ka atkārtosies 1918.g. 18. novembra notikumi. Šo LCP memorandu iesniedza Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim, kurā teikts:

“Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei…. Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu…. Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kara tagadējā norisē ir pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt. Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.”

Latviešu leģiona karavīri izpildīja savus pienākumus un aizstāvēja savu zemi un tautu pret jaunām padomju represijām. 1944. – 1945. gadā sākas trešā padomju okupācija; latviešu partizāni, Lāčplēši, turpināja bruņotu cīņu Latvijā pret okupantiem līdz pat 1956. gadam; bet visumā cīņa beidzās tikai 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Padomju okupācijas – Staļina laikā Latvijā, 1940. -1941. g. un 1944. – 1952. g., latviešu nogalināto un / vai deportēto skaits bija sasniedzis jau 320 000 un tas turpināja arī pieaugt pēc Staļina nāves visus padomju okupācijus gadus, līdz pat 1990. gadam.

Tāpēc vēsture apliecina, ka Latviešu leģiona karavīri rīkojās pareizi, aizstāvēja savu valsti, tautu un taisnību; un visi viņi, kritušie, mirušie un dzīvi palikušie, ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem.

Andrejs Mežmalis

DV Latvijā priekšnieks

1 2 3 10