Mēs, Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas prezidenti, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu Eiropā, pieminam visu karā cietušo un sabiedroto valstu karavīru nesto upuri, bez kā nebūtu iespējama nacistiskā režīma sakāve 1945. gada 8. maijā, kam sekoja daudzu Eiropas valstu atbrīvošana no okupācijas un holokausta traģēdijas izbeigšana.
Apzinoties nepieciešamību iedibināt uz tiesiskiem principiem balstītu starptautisko kārtību un valstu daudzpusējās sadarbības sistēmu, mērķis, ar kādu pēc kara noslēguma tika radīta Apvienoto Nāciju Organizācija, bija nodrošināt mieru, drošību un kopīgo vērtību pastāvēšanu. Savukārt Rietumeiropas valstis sāka īstenot kopējo ideju par vienotu un brīvu Eiropu – tādu Eiropu, kurā valda miermīlīga līdzāspastāvēšana, demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Par jaunās Eiropas stūrakmeņiem kļuva Eiropas Padome, NATO un Romas līgums.
Tomēr Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tautām Otrā pasaules kara beigas nenesa atbrīvošanu. Tā vietā vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā.
Starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu parakstīšana ļāva diviem nežēlīgiem diktatoriem Staļinam un Hitleram sadalīt Eiropu divās ietekmes sfērās. Neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. septembrī, pamatojoties uz noslēgto paktu, kā arī vācu–padomju līgumu par draudzību un robežu starp PSRS un Vāciju, Padomju Savienība okupēja un anektēja Igauniju, Latviju un Lietuvu.
Komunistiskais režīms valdīja pār Eiropas kontinenta centrālo un austrumu daļu gandrīz pusgadsimtu. Izmantojot savu militāro pārspēku, masu represijas, masveida deportācijas un visaptverošu ideoloģisko kontroli, Padomju Savienība pilnībā pakļāva Baltijas tautas savai varai.
Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, ko lielā mērā veicināja mūsu valstu iedzīvotāju nevardarbīgās un mērķtiecīgās gribas izpausmes un starptautiskās sabiedrības pūliņi, beidzās arī padomju režīma okupācija. 1990. gadā aizsākās un 1991. gadā noslēdzās ceļš uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pēc dažiem gadiem tika pabeigta arī pilnīga Krievijas armijas spēku izvešana no trim Baltijas valstīm.
Mēs esam dziļi pateicīgi tām vairāk nekā 60 rietumvalstīm, kas atteicās juridiski atzīt mūsu valstu padomju okupācijas faktu. Samnera Velsa vadītā ASV departamenta 1940. gada 23. jūlijā pieņemtā deklarācija aizsāka Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanas politiku starptautiskajā diplomātijā.
Šodien mūsu valstis ir neatņemama Eiropas Savienības un NATO daļa. Taču mēs nedrīkstam aizmirst mūsu vēstures traģiskākās lappuses. Mēs vienmēr aizstāvēsim patiesību un taisnīgumu. Vēsturisko faktu sagrozīšana par Otrā pasaules kara izcelšanos un tā noslēgumā veikto Eiropas sadalīšanu ir uzskatāma par nožēlojamu vēstures falsificēšanu, kā arī par tiesiski iedibinātās un šobrīd pastāvošās starptautiskās kārtības graušanas mēģinājumu.
Mēs kategoriski esam pret jebkādu ietekmes sfēru noteikšanu un uzstājam, ka attiecībām visu valstu starpā jāveidojas uz līdzvērtīgiem pamatiem. Viens no galvenajiem starptautiskās drošības garantiem ir bez ierunām rūpīgi ievērot starptautiskās tiesības un savstarpēji atzītās normas, tāpat arī atzīt citu suverēnu valstu teritorijas nedalāmības principu un tiesības veidot nacionālās drošības sistēmu pēc saviem ieskatiem, kā arī pievienoties valstu savienībām un veidot alianses. Mēs atkārtoti uzsveram, ka mūsu valstu kopējā aizsardzība arī turpmāk balstīsies uz NATO, savukārt transatlantiskajām saitēm būs būtiska loma Eiropas drošības un stabilitātes garantēšanā arī nākotnē.
Mēs uzskatām, ka rietumu pasaules demokrātiskās vērtības un vienotība ir vitāli svarīgs faktors tālākajā Baltijas valstu un ikvienas Eiropas valsts pastāvēšanā.
(Informācija no Valsts prezidenta mājas lapas)
