Sveicieni 2018. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā!

Guntis Gailītis, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, raksta, ka “ pašlaik īpaši rūpīgi jāatskatās pagātnē….. un tur var atrast daudz vērtīgu mācību gan ikdienai, gan domājot par nākotni….. katra lieta runā, un katram notikumam ir sava vēsture….. Pie darba! Lai skan!”. Gailīša kungs arī citē Kārļa Ulmaņa kādreiz teikto, “ Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī! ”.

Otrais pasaules karš Latvijā bija latviešu tautas traģēdija, jo tas atstāja nesadziedējamas rētas un prasīja simtiem tūkstošu latviešu upuru Padomju Savienības un Vācijas diktatorisko varu izraisītā karā un viņu okupāciju laikā.

Latviešu tauta, pēc 700 gadu garas svešu varu pakļautības un verdzības pasludināja neatkarību 1918 .g. 18. novembrī. Pēc neatkarības pasludināšanas Latvijai bija jākaro pret padomju Krieviju un citiem bruņotajiem spēkiem Latvijas teritorijā. Pirmā padomju okupācija Latvijā notika no 1918. g. beigām līdz 1920. g. vasaras beigām, kad padomju bruņotie spēki bija iebrukuši Latvijā un okupējuši Latvijas teritoriju. Pēc sekmīgām militārajām operācijam pret padomju Krievijas bruņotiem spēkiem, sākotnēji kopā ar Latvijā palikušajām Pirmā pasaules kara vācu militārajām fon der Golca vienībām, bet vēlāk, karojot pret fon der Golca vācu, Bermonta vācu – krievu un padomju Krievijas armijām, Latvijas Lāčplēši atbrīvoja Latviju. 1920. gada 11. augustā Krievija parakstīja miera līgumu ar Latviju, kurā teikts,  Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. Latvija baudīja izcīnīto neatkarību tikai līdz 1940. gada vidum, bet šajā īsajā 20 gadu neatkarības laika posmā Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja strauju attīstību, apbrīnojamu ekonomisko izaugsmi un nepieredzētu labklājību.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja slepeno Molotova –  Ribentropa paktu, kas “sadalīja” Baltijas valstis un Poliju savā starpā, un kopīgi kā sabiedrotās 1939. gada septembrī okupēju Poliju; līdz ar to sākās Otrais pasaules karš. Latvija pasludināja striktu neitralitāti un nevēlējās iesaistīties karā. Latvija noslēdza vairākus līgumus ar Padomju Savienību, lai izvairītos no kara un no okupācijas, bet Padomju Savienība neievēoja Latvijas neitralitāti un parakstītos līgumus. 1940. gada 14. – 15. jūnijā Padomju Savienības karaspēks uzbruka Latvijas robežsargu posteņiem, 16. jūnijā Latvija saņēma ultimātu no Padomju Savienības un 17. jūnijā Padomju Savienības karaspēks okupēja Latviju; Latvijā sākās otrais padomju varas – Padomju Savienības okupācijas laiks, kas turpinājās līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Šajā Padomju Savienības viena gada okupācijas laikā latviešu tauta savā zemē piedzīvoja neiedomājamu teroru, jo Padomju Savienība ( Padomju Krievija ) noslepkavoja un / vai deportēja no Latvijas uz Padomju Savienību ( Sibīriju ) 34 250 Latvijas pilsoņu. Pēc atrastiem / pamestiem Padomju Savienības NKVD ( čekas ) dokumentiem, kad Latvijā ienāca vācu armija, Padomju Savienība bija plānojusi realizēt totālu genocīdu pret latviešu tautu, ar plānu likvidēt un / vai deportēt 800 000 Latvijas pilsoņu; šī čekas operācija tika pārtraukta ar straujo vācu karaspēka ienākšanu Latvijā 1941. gada 22. jūnijā, jo vācieši bija okupējuši visu Latviju jau līdz 1941. gada 3. jūlijam.

Ar 1941. gada jūlija mēnesi sākās vācu okupācijas laiks Latvijā, kas beidzās tikai 1945. g. 8. maijā ar Kurzemes cietokšņa padošanos. 1943. gada 10. februārī Hitlers izdeva pavēli organizēt Latviešu leģionu; vācieši nelikumīgi mobilizēja vairāk kā 146 000 latviešu jauniešu, kuri pēc tam karoja Austrumu frontē pret Sarkano armiju; latviešu leģionāri, tāpat arī Igauņu leģions, atteicās karot pret Rietumu sabiedrotajiem. Līdz kara beigām bija krituši vai pazuduši bez vēsts ap 80 000 Latviešu leģiona karavīri. Kāpēc Latviešu leģiona karavīri karoja? Latvijas iedzīvotāju un mobilizēto Latviešu leģiona karavīru nesenā atmiņā bija Padomju Savienības ( Padomju Krievijas ) 1940. – 1941. g. terora laiks, kā arī brīnišķīgā un zaudētā neatkarība. 1940. gadā padomju “leļļu režīms” Latvijā bija arī likvidējis / deportējis Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani. Vācu okupācijas laikā Latvijā bija slepeni nodibināta “Latvijas centrālā padome” ( LCP ), kuras galvenais loceklis bija Latvijas pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš tajā brīdī, saskaņā ar brīvās un neatkarīgās Latvijas Republikas Satversmi, bija faktiskais ( de facto ) Valsts prezidents; viņš pirmais parakstīja šo LCP memorandu, kopā ar 188 citām izcilām un vēl dzīvām Latvijas personībām; viņi cerēja, ka atkārtosies 1918.g. 18. novembra notikumi. Šo LCP memorandu iesniedza Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim, kurā teikts:

“Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei…. Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu…. Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kara tagadējā norisē ir pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt. Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.”

Latviešu leģiona karavīri izpildīja savus pienākumus un aizstāvēja savu zemi un tautu pret jaunām padomju represijām. 1944. – 1945. gadā sākas trešā padomju okupācija; latviešu partizāni, Lāčplēši, turpināja bruņotu cīņu Latvijā pret okupantiem līdz pat 1956. gadam; bet visumā cīņa beidzās tikai 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Padomju okupācijas – Staļina laikā Latvijā, 1940. -1941. g. un 1944. – 1952. g., latviešu nogalināto un / vai deportēto skaits bija sasniedzis jau 320 000 un tas turpināja arī pieaugt pēc Staļina nāves visus padomju okupācijus gadus, līdz pat 1990. gadam.

Tāpēc vēsture apliecina, ka Latviešu leģiona karavīri rīkojās pareizi, aizstāvēja savu valsti, tautu un taisnību; un visi viņi, kritušie, mirušie un dzīvi palikušie, ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem.

Andrejs Mežmalis

DV Latvijā priekšnieks

Latvijas simtgade

   Apsveicu visus Daugavas Vanagus Lāčplēša dienā un Latvijas simtgadē.

Lai mēs svinam ar sajūtu, ka mēs nekad nezaudējām ticību visā trimdas laikā, ka Latvija atkal kļūs par neatkarīgu, brīvu valsti, un ka mēs turpināsim strādāt, lai nākošie simts gadi būtu mūsu tautai vieglāki un mūsu valsts piedzīvotu ekonomisku uzplauksmi. Kā mēs varam to darīt?

Sadarboties ar visiem Latvijas patriotiem ar pozitīvu nākotnes vīziju. Soli pa solim virzīties uz priekšu. Godināsim mūsu leģionārus, mūsu nacionālos partizānus; neaizmirsisim Latvijas vēsturi, ka tikai tad, kad mums ir sabiedrotie, mums ir drošība. Audzināsim skolēnus patriotiskā garā. Sadarbosimies Daugavas Vanagos viens ar otru, jo tikai tad mūsu organizācijai būs tas iekšējais spēks turpināt darbību.

Gunārs Spodris

Daugavas Vanagu priekšnieks

 

2018. gada novembrī

Daugavas Vanagu veltījums Latvijas simtgadei Stompaku purvā

Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadītājs Pēteris Supe. Foto: Latvijas okupācijas muzejs

Stompaku purvs atrodas Viļakas novadā, Latgalē. 1945. gada 2. martā tur notika cīņa starp nacionālajiem partizāniem un Padomju Savienības NKVD karaspēku. NKVD karaspēks gribēja iznīcināt nometni purvā, kurā bija centrs LNPA ( Latvijas Nacionālo partizānu apvienībai ). Cīņa bija asiņaina, krita 28 partizāni un 46 pretinieki. LNPA nometne bija plaša, lielākā visa Baltijā, ar apmēram 350 cilvēkiem, tur bija 24 zemnīcas, zirgu staļli, noliktavas, maizes ceptuve un pat baznīca. LNPA vadīja Pēteris Supe. Lielākā daļa partizānu izlauzās no ielenkuma un turpināja cīņu no citiem mežiem. Viņi nezaudēja šo cīņu, bet turpināja karu pret padomju okupantiem. Pēteri Supi nošāva čekas aģents Jānis Klimkāns 1946. gadā, LNPA izbeidza darbību 1953.gadā. Nacionālo partizānu bruņotā pretestība izbeidzās 1956. gadā. Tātad karš pret padomju varu ilga 12 gadus. Pēdējais meža brālis, Jānis Pinups, iznāca no meža slēptuves 1995. gadā, pie Preiļiem. Okupantu karaspēks bija atstājis Latviju. Nacionālie partizāni palika neuzvarēti, viņu sapnis par brīvu neatkarīgu Latviju bija izpildīts.

Daugavas Vanagu Latvijā Rēzeknes nodaļa kopā ar Viļakas novadu un Latvijas valsts mežiem sadarbojas, lai Stompaku purva cīņa netiktu aizmirsta. Katru 2. martu Viļakas novadā rīko svinīgu atceres pasākumu. Lai jaunieši un Vanadzēni nedomātu, ka Padomju Savienības okupācija Latvijā tika pasīvi uzņemta. Pagājušā gadā Daugavas Vanagi nogādāja baltu krustu un iegravētus laukakmeņus uz saliņu Stompaku purvā. Šogad kā veltījumu Latvijas simtgadei Viļakas novads ir sagatavojis informācijas stendu, Latvijas valsts meži ir izbūvējuši stigu no dēļiem, lai ceļš uz saliņu būtu drošs un Daugavas Vanagi ir pieveduši vēl vienu laukakmeni ar šiem vārdiem uz plāksnes:

Brīvībā dzimu, par brīvību kritu,

lai brīvību bauda, kam liktenis to lēmis!

Akmens tiks novietots tur, kur nacionālu partizānu līķi tika samesti uz saliņas purvā. Pēc tam tie tika pārvesti uz Viļaku un izlikti laukumā, lai iebiedētu iedzīvotājus, lai parādītu, kāds liktenis viņus sagaida, ja viņi atbalstīs nacionālos partizānus. Arī 2011. gadā tika atklāts piemineklis pie Balvu – Viļakas šosejas tiem 28 kritušajiem Stompaku purvā. Projekts tika realizēts ar dāsnu ziedojumu no Daugavas Vanagu biedra Harija Fridemaņa.

Gunārs Spodris

Daugavas Vanagu priekšnieks

Piemineklis brīvībai Zedelgemā

23.septembrī Beļģijas pilsētā Zedelgemā, Brīvības laukumā, atklāja tēlnieka Kristapa Gulbja veidoto “‘Pieminekli brīvībai”. Tas veidots kā bišu strops ar bitēm un ir veltīts latviešu leģionāriem, kuri Zedelgemas kara gūstekņu nometnē 1945. un 1946. gada ziemā nezaudēja ticību Latvijas brīvībai. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Zedelgemas pašvaldības vadītāja Annika Fermeulena (Annick Vermeulen), Latvijas vēstniece Beļģijā Ilze Rūse, Zedelgemas domnieks vēsturiskā mantojuma lietās Patriks Arno, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, kā arī DVCV priekšsēdis Gunārs Spodris, Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra, DVL priekšsēdis Andrejs Mežmalis, DVCV sekretārs Ivars Švānfelds, DVCV valdes kasiere Asja Ramate. Pasākumā piedalījās arī Daugavas Vanadžu koris diriģentes Ārijas Zeltiņas vadībā un citi. Lietainajā un vējainajā dienā Zedelgemā iesanējās bites – latviešu leģionāru ilgas pēc dzimtenes atkal,  tagad garīgas un mākslā veidotas piemiņas veidā, ietrīsējās Beļģijas zemē. Tas ir pirmais piemineklis latviešu karavīriem ārpus dzimtenes.

DVCV priekšsēdis Gunārs Spodris savā runā Zedelgemā pateicās Zedelgemas pilsētas pašvaldībai par milzīgo atbalstu šim projektam un uzsvēra, ka šis pasākums palīdz būvēt ciešas saites starp Latviju un Belģiju. Gunārs Spodris savā runā teica: “1945. gada 28.decembrī otrā nodalījumā Zedelgemas nometnē sanāca 289 delegāti, lai dibinātu DV biedrību. Viņi pārstāvēja 7787 karagūstekņus. Viņu skats bija uz nākotni, lai apvienotu visus latviešus trimdā cīņā par brīvu un neatkarīgu Latviju. Cīņa izvērtās ilgstoša. Kā viņi nokļuva Zedelgemā? Vācieši iesauca latviešu zēnus savā armijā no 1943. gada, jo viņiem sāka pietrūkt karavīri. Šī viņu rīcība bija pret starptautiskajiem likumiem, kuri neatļauj iesaukt cilvēkus karaklausībā okupētās valstīs. Latviešu leģions sastāvēja no divām divizijām, 19. un 15. divīzijas. Viņi cīnījās zem nacistu karogiem, bet sirdī viņi cīnījās par neatkarīgu Latviju, kura būtu brīva no terora un deportācijām, kuras bija piedzīvotas padomju varas pirmās okupācijas laikā, no 1940 līdz 1941 gadam. Viņi bija traģiski varoņi. 15. divīzija tika pārcelta uz Vāciju, lai mēģinātu apstādināt Padomju Savienības iebrukumu Vācijā. Kad viņiem tika pavēlēts cīnīties pret Rietumu sabiedrotajiem, viņi atteicās to darīt, pārcēlās uz Rietumu fronti un atdeva savus ieročus. Pēc perioda Zedelgemā viņi tika atbrīvoti un pārcelās uz “dīpīšu” nometnēm Vācijā. Pēc tam daudzi emigrēja uz Angliju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju, lai sāktu jaunu dzīvi, jo atgriešanās Latvijā nozīmētu ieslodzījumu Gulaga nometnēs, kur daudzi būtu gājuši bojā. Viņi vienmēr turpināja sapņot par Latviju. Daugavas Vanagi kļuva par labdarības organizāciju, kurā iekļāvās arī daudzi citi no trimdas latviešu sabiedrības, ar mērķi palīdzēt visiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Daugavas Vanagi nekad nepazaudēja savu galveno mērķi, tas bija – atgūt brīvu un neatkarīgu Latviju. Mēs vēl pastāvam pēc visiem šiem ilgiem gadiem un turpinām mūsu labdarības darbu Latvijā, arī darbu skolās, lai ieaudzinātu skolniekos Latvijas mīlestību un lai viņi saprastu Latvijas vēsturi. Bišu strops kā piemineklis parāda mūsu nemitīgo darbību priekš tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, un mūsu uzticēšanos brīvai Latvijai.” Runas noslēgumā izskanēja DV moto vārdi, kas aicina arvien būt kopā darbos: “Daugavas Vanagi, sasauksimies!”

 

DV CV sēdes svinīgā atklāšana Latviešu biedrības namā 9.07.2018.

Šodien tika atklāta pasaules latviešu organizācijas Daugavas Vanagi Centrālās Valdes sēde, kura notiek Rīgā no 9.-11. jūlijam. Svinīgais atklāšanas pasākums noritēja Rīgas Latviešu biedrības namā. Svētku programma sākās ar dziesmām, tā izskanēja kā mazs Dziesmu svētku turpinājums, jo koris Daugavas Vanadzes piedalījās nupat arī Dziesmu svētku lielajos pasākumos, bet šodien koristes tautas tērpos diriģentes Ārijas Zeltiņas vadībā dziedāja uz Rīgas Latviešu biedrības skatuves. Pasākumu ievadot, gods tika parādīts Latvijas karogam, nodziedāta Latvijas himna un Daugavas Vanagu himna. Pasākumu svētīja un izjustu runu teica bīskape Jāna Jēruma Grīnberga, no Viļāniem bija atbraukuši jaunie Vanadzēni, kuri kopā ar zālē klātesošajiem sēdes dalībniekiem deva svinīgo solījumu Latvijas karogam. Pēc mūžībā aizgājušo DV biedru un karavīru pieminēšanas ar klusuma brīdi, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, premjerministra Māra Kučinska, EP deputātes Ineses Vaideres, Daugavas Vanagu goda priekšnieka Varimanta Plūdoņa apsveikumus nolasīja DV priekšnieks Gunārs Spodris. Savā runā DV priekšnieks Gunārs Spodris uzsvēra trīs galvenos darbus, kas darāmi arī turpmāk, Vanadzēnu kustības paplašināšana, atbalsts latviešu valodas saglabāšanai, dalība piemiņas pasākumos Latvijas brīvības cīnītājiem.  Uzrunu deva Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kura pateicās par Daugavas Vanagu darbiem Latvijai un uzsvēra galvenās lietas, kuras būs nozīmīgas Latvijai šogad, tas ir NATO sammits un Saeimas vēlēšanas rudenī, kā galveno prioritāti minot Latvijas drošību un aizsardzību. Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis savā runā uzsvēra karavīru lomu, viņu ticības Latvijai grūtajos kara laikos, kā arī pēckara periodā, lielo nozīmi, pateicās ārvalstu tautiešiem par nenogurstošu atbalstu un Latvijas idejas uzturēšanu ilgajos okupācijas gados. Daugavas Vanagi Latvijā priekšnieks Andrejs Mežmalis uzsvēra, ka tautai ir jābūt savai tēvu zemei, savai mātes valodai un mantojumā nodotai kultūrai, pieminēja tos, kas bijuši pašā Daugavas Vanagu organizācijas sākumā, tie bija jaunieši, toreiz karā ierautie un no Latvijas kara dēļ svešumā nonākušie. Viņš nodeva sveicienus no DV Latvijā visiem Daugavas Vanagiem. Pasākuma turpinājumā klātesošos uzrunāja Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs, kurš savā runā pastāstīja par Brīvības pieminekļa veidošanu Zēdelgemā, sveicienus klātesošajiem nodeva ģenerālis Juris Vectirāns, kā arī Austrālijas Daugavas Vanadžu priekšniece Ilga Vēvere. Ziedus visiem runātajiem pasniedza Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra. Pasākuma noslēgumā nelielu koncetu ar dzejas lasījumu un dziesmām sniedza koris Daugavas Vanadzes. Nākamajās dienās notiks DVCV sēde un kopīgi pasākumi, šodien tika nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa.

Daugavas Vanagu centrālās Valdes sēde no 9.- 11. jūlijam

No 2018. gada 9. līdz 11. jūlijam Rīgā notiks Daugavas Vanagu Centrālās Valdes sēde. Svinīgā sēdes atklāšana notiks Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, plkst. 12.00. Sēdi organizē Daugavas Vanagu Centrālās Valdes prezidijs. Šogad gadskārtējā lielā DV sanāksme norit Latvijas simtgades zīmē. Pasākuma moto: “Tu, Latvija! Vairs skaistākas par Tevi zemes nav! Mēs strādāsim, lai iemirdzas virs Tevis jauna slava!” Svinīgo sēdi ievadīs svētbrīdis, ko vadīs bīskape Jāna Jēruma Grīnberga, pasākumā runas teiks Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Daugavas Vanagu priekšnieks Gunārs Spodris, Daugavas Vanagi Latvijā priekšnieks Andrejs Mežmalis u.c. Ievadā solījumu Latvijas karogam dos Vanadzēni no Viļāniem, muzikālos priekšnesumus sniegs koris Daugavas Vanadzes diriģentes Ārijas Zeltiņas vadībā. Savukārt 10. jūlijā plkst. 17 Rados un Draugos uz savu sēdi sanāks Daugavas Vanadzes, sēdi organizē Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra.

Daugavas Vanagi – sasauksimies!

DVCV priekšsēdis Gunārs Spodris

 

Daugavas Vanagu Fonda rezolūcija, atbalstot latviešu baznīcu ārpus Latvijas

Daugavas Vanagu Fonda (DVF, Lielbritānijā) valde sēdē 23.aprīlī vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, atbalstot latviešu baznīcu ārpus Latvijas.

DVF valde izsaka sirsnīgu pateicību Latvijas Evanģēliski-Luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) draudzēm un garīdzniekiem par praktisko un garīgo atbalstu, ko tie snieguši latviešu bēgļiem, karavīriem un trimdas kopienām Lielbritānijā, kā arī visā pasaulē okupācijas gados, kā arī par to darbu, ko baznīca šodien veic, apvienojot jauno latviešu diasporu mītņu zemēs.

Vairāk nekā puse no Latvijas pirmskara baznīcas mācītājiem, ieskaitot baznīcas vadītāju arhibīskapu Teodoru Grīnbergu, devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kaŗa laikā un trimdā turpināja savu darbu. Gandrīz piecdesmit gadus LELBāL turēja augstu Latvijas karogu, kamēr Latvijā baznīca tika apspiesta un pakļauta padomju režīmam. Nav apšaubāmi, ka latviešu luterāņu baznīca ārpus Latvijas ir cienīga kopā ar padomju laika baznīcu Latvijā sevi uzskatīt par pirmskaŗa Latvijas baznīcas pēcteci.

Tomēr vairāku partiju deputāti Saeimā ir iesnieguši likumprojektu bez pienācīgām iepriekšējām konsultācijām, kas pasludina padomju laika luterisko baznīcu par vienīgo pirmsokupācijas laika luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāju. DVF valde izsaka nožēlu par šādu mēģinājumu pārrakstīt okupācijas laika vēsturi un uzskata, ka valsts iejaukšanās baznīcas jautājumos ir pretrunā ar Satversmes pantu, kur rakstīts: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Latvijā tiek pašlaik aktīvi pārrunāts jauns diasporas likums, kas rāda, ka valsts ir norūpējusies par saviem tautiešiem ārzemēs. To ņemot vērā un tikai dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, DVF valde ir pārsteigta, ka apakšā minētie Saeimas deputāti ir iesnieguši likumu grozījumus, kuŗus nevar citādi uzskatīt kā atklātu un nepamatotu uzbrukumu latviešu baznīcai un diasporas latviešu sabiedrībai.

Pretrunīgos likumu grozījumus Saeimā virza* zemāk minētie deputāti:

  • Ringolds Balodis (Nacionālā apvienība)
  • Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība)
  • Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku savienība)
  • Nellija Kleinberga (Latvijas Reģionu apvienība)
  • Gunārs Kūtris (No sirds Latvijai)
  • Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība)
  • Jūlija Stepaņenko (Saskaņa).

* Deputāts Hosams Abu Meri (Vienotība) atsauca savu parakstu.

Piemineklis brīvībai Beļģijas pilsētā Zedelgemā – Latvijas stāvstrops

Daugavas Vanagu priekšsēdis Gunārs Spodris pasākumā, kas bija veltīts O.Kalpaka piemiņai, kā arī visās DV sapulcēs, ir aicinājis ziedot Piemineklim brīvībai, kurš tiek veidots Beļģijas pilsētā Zedelgemā. Tas veltīts latviešu leģionāru piemiņai, kuri Zedelgemas kara gūstekņu nometnē 1945./46. gada ziemā nezaudēja ticību Latvijas dzīvībai un brīvībai. Latvijas stāvstrops idejas autors ir Kristaps Gulbis, piemineklis ir Zedelgemas pilsētas un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības sadarbības projekts. Pusi izdevumu segs Zedelgemas pilsēta pašvaldība, puse ir jāsedz ar Latvijas Okupācijas muzeja savāktajiem ziedojumiem. Projekta viens no galvenajiem virzītājiem ir Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas nuzeja biedrības valdes priekšsēdis. Ziedot var Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapā norādītajā kārtībā, skat.: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/ziedot/.

Latviešu leģionāri, kuri tika iesaukti okupētājvalsts bruņotajos spēkos, ir kara upuri. Viņu brīvības alkas un tēvzemes mīlestība arvien paliek tautas piemiņā. 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā  nosaka, ka “okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas kalpot tās bruņotajos spēkos vai palīgspēkos. Nav atļauta nekāda piespiešana vai propaganda ar mērķi savervēt brīvprātīgos”. Konvencija aizsargā tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav.

Karš ir devis milzu zaudējumus Latvijai, kura tika ierauta tajā divu totalitāru režīmu savstarpējo rēķinu kārtošanas dēļ. Latvijas simtgades gadā Latvijas smago ceļu arvien vairāk piemin gan Latvijā, gan ārvalstīs. Beļģijā Zedelgemā, pilsētas laukums nosaukts brīvības vārdā – Brivibaplein. Šajā laukumā, kas atrodas tikai 3 km attālumā no bijušās karagūstekņu nometnes, būs Latvijas stāvstrops, simbolisks piemineklis brīvībai. Daugavas Vanagi plāno braucienu rudenī uz Zedelgemu, kad tiks atklāts piemineklis; to paredzēts atklāt 2018. gada oktobrī un tas ir veltījums Latvijas simtgadei.

1 2 3 9