Sveicieni 2018. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā!

Guntis Gailītis, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, raksta, ka “ pašlaik īpaši rūpīgi jāatskatās pagātnē….. un tur var atrast daudz vērtīgu mācību gan ikdienai, gan domājot par nākotni….. katra lieta runā, un katram notikumam ir sava vēsture….. Pie darba! Lai skan!”. Gailīša kungs arī citē Kārļa Ulmaņa kādreiz teikto, “ Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī! ”.

Otrais pasaules karš Latvijā bija latviešu tautas traģēdija, jo tas atstāja nesadziedējamas rētas un prasīja simtiem tūkstošu latviešu upuru Padomju Savienības un Vācijas diktatorisko varu izraisītā karā un viņu okupāciju laikā.

Latviešu tauta, pēc 700 gadu garas svešu varu pakļautības un verdzības pasludināja neatkarību 1918 .g. 18. novembrī. Pēc neatkarības pasludināšanas Latvijai bija jākaro pret padomju Krieviju un citiem bruņotajiem spēkiem Latvijas teritorijā. Pirmā padomju okupācija Latvijā notika no 1918. g. beigām līdz 1920. g. vasaras beigām, kad padomju bruņotie spēki bija iebrukuši Latvijā un okupējuši Latvijas teritoriju. Pēc sekmīgām militārajām operācijam pret padomju Krievijas bruņotiem spēkiem, sākotnēji kopā ar Latvijā palikušajām Pirmā pasaules kara vācu militārajām fon der Golca vienībām, bet vēlāk, karojot pret fon der Golca vācu, Bermonta vācu – krievu un padomju Krievijas armijām, Latvijas Lāčplēši atbrīvoja Latviju. 1920. gada 11. augustā Krievija parakstīja miera līgumu ar Latviju, kurā teikts,  Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. Latvija baudīja izcīnīto neatkarību tikai līdz 1940. gada vidum, bet šajā īsajā 20 gadu neatkarības laika posmā Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja strauju attīstību, apbrīnojamu ekonomisko izaugsmi un nepieredzētu labklājību.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja slepeno Molotova –  Ribentropa paktu, kas “sadalīja” Baltijas valstis un Poliju savā starpā, un kopīgi kā sabiedrotās 1939. gada septembrī okupēju Poliju; līdz ar to sākās Otrais pasaules karš. Latvija pasludināja striktu neitralitāti un nevēlējās iesaistīties karā. Latvija noslēdza vairākus līgumus ar Padomju Savienību, lai izvairītos no kara un no okupācijas, bet Padomju Savienība neievēoja Latvijas neitralitāti un parakstītos līgumus. 1940. gada 14. – 15. jūnijā Padomju Savienības karaspēks uzbruka Latvijas robežsargu posteņiem, 16. jūnijā Latvija saņēma ultimātu no Padomju Savienības un 17. jūnijā Padomju Savienības karaspēks okupēja Latviju; Latvijā sākās otrais padomju varas – Padomju Savienības okupācijas laiks, kas turpinājās līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Šajā Padomju Savienības viena gada okupācijas laikā latviešu tauta savā zemē piedzīvoja neiedomājamu teroru, jo Padomju Savienība ( Padomju Krievija ) noslepkavoja un / vai deportēja no Latvijas uz Padomju Savienību ( Sibīriju ) 34 250 Latvijas pilsoņu. Pēc atrastiem / pamestiem Padomju Savienības NKVD ( čekas ) dokumentiem, kad Latvijā ienāca vācu armija, Padomju Savienība bija plānojusi realizēt totālu genocīdu pret latviešu tautu, ar plānu likvidēt un / vai deportēt 800 000 Latvijas pilsoņu; šī čekas operācija tika pārtraukta ar straujo vācu karaspēka ienākšanu Latvijā 1941. gada 22. jūnijā, jo vācieši bija okupējuši visu Latviju jau līdz 1941. gada 3. jūlijam.

Ar 1941. gada jūlija mēnesi sākās vācu okupācijas laiks Latvijā, kas beidzās tikai 1945. g. 8. maijā ar Kurzemes cietokšņa padošanos. 1943. gada 10. februārī Hitlers izdeva pavēli organizēt Latviešu leģionu; vācieši nelikumīgi mobilizēja vairāk kā 146 000 latviešu jauniešu, kuri pēc tam karoja Austrumu frontē pret Sarkano armiju; latviešu leģionāri, tāpat arī Igauņu leģions, atteicās karot pret Rietumu sabiedrotajiem. Līdz kara beigām bija krituši vai pazuduši bez vēsts ap 80 000 Latviešu leģiona karavīri. Kāpēc Latviešu leģiona karavīri karoja? Latvijas iedzīvotāju un mobilizēto Latviešu leģiona karavīru nesenā atmiņā bija Padomju Savienības ( Padomju Krievijas ) 1940. – 1941. g. terora laiks, kā arī brīnišķīgā un zaudētā neatkarība. 1940. gadā padomju “leļļu režīms” Latvijā bija arī likvidējis / deportējis Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani. Vācu okupācijas laikā Latvijā bija slepeni nodibināta “Latvijas centrālā padome” ( LCP ), kuras galvenais loceklis bija Latvijas pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš tajā brīdī, saskaņā ar brīvās un neatkarīgās Latvijas Republikas Satversmi, bija faktiskais ( de facto ) Valsts prezidents; viņš pirmais parakstīja šo LCP memorandu, kopā ar 188 citām izcilām un vēl dzīvām Latvijas personībām; viņi cerēja, ka atkārtosies 1918.g. 18. novembra notikumi. Šo LCP memorandu iesniedza Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim, kurā teikts:

“Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei…. Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu…. Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kara tagadējā norisē ir pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt. Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.”

Latviešu leģiona karavīri izpildīja savus pienākumus un aizstāvēja savu zemi un tautu pret jaunām padomju represijām. 1944. – 1945. gadā sākas trešā padomju okupācija; latviešu partizāni, Lāčplēši, turpināja bruņotu cīņu Latvijā pret okupantiem līdz pat 1956. gadam; bet visumā cīņa beidzās tikai 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Padomju okupācijas – Staļina laikā Latvijā, 1940. -1941. g. un 1944. – 1952. g., latviešu nogalināto un / vai deportēto skaits bija sasniedzis jau 320 000 un tas turpināja arī pieaugt pēc Staļina nāves visus padomju okupācijus gadus, līdz pat 1990. gadam.

Tāpēc vēsture apliecina, ka Latviešu leģiona karavīri rīkojās pareizi, aizstāvēja savu valsti, tautu un taisnību; un visi viņi, kritušie, mirušie un dzīvi palikušie, ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem.

Andrejs Mežmalis

DV Latvijā priekšnieks