2015. gada 11.-15. jūnijā ASV, Vašingtonas Latviešu evanģēliski luteriskās draudzes telpās,  notika Daugavas Vanagu Centrālās valdes sēde. Sēdē piedalījās Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdis Andrejs Mežmalis, Ivars Švānfelds, Andris Staklis, Astrīda Vītoliņa, Solvita Sekste – Latvija, Jānis Kukainis, Zigfrīds Jirgens, Imants Kalniņš, Zigurds Rīders, Ilmārs Dambergs – ASV, Aivars Sinka – Anglija, Jānis Lūsis, Gunta Reynolds – Kanāda, Aleksandrs Grimms – Austrālija, Austris Grasis, Ieva Freinberga, Mārtiņš Bērziņš – Vācija.

Daugavas Vanagu Centrālās valdes sēde Vašingtonā Rezolūcijās atbalsta Okupācijas muzeju un aizsardzības budžeta paaugstināšanu Laikraksts Latvietis Nr. 368, 2015. g. 10. jūlijā Aivars Sinka

Otrā pasaules karā kritušajiem Latvijas karavīriem, brīvības cīnītājiem un Otrā pasaules kara upuriem 2015. gada 8.maijā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notika atceres brīdis un piemiņas koncerts, ko rīkoja DV CV.

Ievadā runāja DV CV priekšsēdētājs A.M. Mežmalis, Saeimas priekšsēdētāja I.Mūrniece,  pēc koncerta klātesošos vēl uzrunāja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības vadītājs E. Skreija, DV Latvijā vadītājs A.Holms, DV CV priekšsēdētājs A.M. Mežmalis.

Koncertu sniedza koris “Daugavas Vanadzes” diriģenes Ārijas Zeltiņas vadībā,  skanēja “Mātei Latvijai, “Latvju tautas dvēselīte”, “Latviešu spēks”, “Es vēlos mājās pārnākt”, “Lūgšana”, “O Jesus Christe”, “Ave Maria” “Latvijai”, “Staburags”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija”.

Noslēgumā visi kopā nodziedāja Daugavas Vanagu dziesmu – “Lāčplēša dziesmu” ar V.Plūdoņa vārdiem, kas ir veltīta Latvijas atbrīvošanas cīņu varoņiem – Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem.

8. maijā, Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, Lestenes Brāļu kapos pulcējas vēl dzīvie latviešu karavīri,  Saeimas un valdības pārstāvji, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji, daudzi karavīru tuvinieki un godinātāji. Piemiņas pasākuma sākumā sanākušie devās gājienā cauri kapsētai pie nezināmā kareivja kapa – pieminekļa «Māte Latvija» pakājē nolikt vainagus un ziedus karā kritušajiem. Klātesošos uzrunāja Saeimas priekšsēdētāja I.Mūrniece, aizsardzības ministrs R.Vējonis, EP deputāts A.Pabriks, Latviešu Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs E.Skreija, Latviešu Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs O.Stefans, DV CV priekšsēdētājs A.M.Mežmalis, Lestenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs J.Saulīte, NBS pārstāvji un citi. Karavīri salutēja, godinot kritušos varoņus, klātesošie kopīgi nodziedāja Latvijas valsts himnu un vēlēja Latvijai – pastāvēt saules mūžu.

DV CV priekšsēdētāja A.M.Mežmaļa runa Lestenē 8.maijā

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze, augsti godātais aizsardzības ministra kungs, augsti godātā Tukuma novada vadība, augsti godātais Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs, augsti godātais mācītāja kungs un biedrības biedri, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētāja kungs un apvienības biedri, godātie karavīri, brīvības cīnītāji, represētie un mīļie tautieši!

Atceroties abus pasaules karus un cilvēku zaudējumus, neviena pamattauta nevienā Eiropas valstī nav piedzīvojusi tādus zaudējumus, kādus ir piedzīvojusi latviešu tauta. Šī gada augustā mēs svinēsim 100 gadadienu, kopš uz pasaules skatuves parādījās latviešu strēlnieku pulki,  kuri iedvesmoja mūsu tautu kļūt brīviem pēc 700 gadu garās verdzības. Pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām, pēc važu nomešanas un brīvības iegūšanas 1920. gadā, latvju tauta pēdīgi ar lielām cerībām skatījās uz gaišāku nākotni. Tomēr jau nepilnu paaudzi vēlāk divas diktatoriskās varas – totalitārā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija sadevās rokās un kā sabiedrotās plānoja mūsu un citu tautu iznīcību, sadalot Austrumeiropu savā starpā. Jau 1939. gada septembrī abi sabiedrotie, Hitlers un Staļins, okupēja Poliju; gadu vēlāk Padomju Savienība okupēja Latviju un pārējās Baltijas valstis.

Līdz ar šo okupāciju sākās pirmā no trijām Latvijas Nacionālo karavīru traģēdijām, kad padomju vara noslepkavoja ap 5000 latviešu karavīru, galvenokārt virsniekus un instruktorus, kā arī tika nogalināti vai deportēti ap 30 000 civilisti. Abas sabiedrotās varas, staļiniskā Padomju Savienība un hitleriskā Vācija, solīja tikai varmācību, nāvi un iznīcību mūsu tautai.

Otrā, un vel lielākā latviešu karavīru traģēdija Otrajā pasaules karā bija, ka viņi neredzēja savai tautai Otrā pasaules kara laikā tuvojamies atbrīvošanu, kā to varēja skaidri redzēt un sagaidīt zem nacistu jūga nonākušās Rietumu nācijas. Un tomēr latviešu karavīrs saklausīja savas tautas vaimanas un izmisīgi cīnījās, kaut arī svešās uniformās, pret jaunu terora vilni, ko viņš skaidri saredzēja jau tuvojamies Latvijas robežām – robežām, kuras Padomju Krievija bija apsolījusies respektēt uz mūžīgiem laikiem; 80 000 no mūsu jaunatnes krita kaujas laukos, jo Padomju Krievija bija lauzusi visas internacionālās normas un parakstītos līgumus.

Un trešā latviešu karavīru traģēdija ir tā, ka viņus apvainoja un ķengāja pēc Otrā pasaules kara. Padomju čekas aparāts fabricēja nepatiesas liecības – liecības, kuras čeka izplatīja pret latviešu karavīriem – leģionāriem. Šī ir sevišķi rūgta un ilgstoša pieredze mūsu vecajiem karavīriem, jo tā skar nevien viņu tagadējo likteni, bet ar ko naidnieks grib nievāt arī visu to, kas viņiem un mūsu tautai jau ir bijis jāpārcieš un jāupurē Latvijas okupācijas gados, no 1940. gada jūnija līdz par 1991. gadam. Mēs esam lepni par mūsu vecajiem karavīriem, jo viņi ir cīnījušies frontē un vienīgi frontē, aizstāvot savu tautu un mūsu senčiem Dieva doto zemi; neviens latviešu karavīrs nav bijis SS vīrs, kā to ir apliecinājuši paši vācieši. Mēs esam lepni par mūsu karavīriem, leģionāriem, kuri iegāja mežos un turpināja cīņu kā partizāni; no vēsturiskā skatījuma, tas ir ļoti svarīgi, jo viņi neļāva brīvības alkām apslāpt un pauda visai pasaulei, ka latvju tauta vēlas brīvību.

Šeit mums ir jāapzinās, ka stāsts par latviešu karavīriem, leģionāriem, patiesībā ir turpinājums stāstam par Latvijas Nacionālo armiju; mums ir jāapzinās, ka vēl šodien ir ļaundari, kuri pauž nepatiesību par mūsu vecajiem karavīriem, jo šie ļaundari ir īpašu, ļaunu nolūku vadīti. Ja saskaitām mūsu tautas zaudējumus pēdējos 100 gados, no Pirmā pasaules kara līdz brīvības atgūšanai 1991. gadā, mūsu tauta ir zaudējusi vairāk kā 50% no mūsu tēvzemes pamatiedzīvotājiem.

Šodien 8.maija dienu mēs arī dēvējam par Kurzemes cietokšņa dienu. Mēs esam lepni par jums vecie karavīri, leģionāri, jo jūs palikāt neuzvarēti. Paldies jums, mūsu vecie karavīri, jo laba daļa no mūsu tautas nokļuva brīvībā dēļ jūsu lielās uzupurēšanās; lai Dievs svētī jūs visus, mūsu tautu un mūsu tēvzemi – Latviju.

Paldies par uzmanību!

2015.gada 8.maijā, Lestenē

DVL Balvu nodaļas vanadzēnu 16.marta vēsturiski izzinošā ekskursija

Jau otro gadu DV Centrālā Valde apmaksā ceļa izdevumus 16.marta izzinošajai vanadzēnu ekskursijai, pateicoties Raimonda Drakes no ASV nesavtīgajam ziedojumam. Šogad ekskursijā aizbrauca 40 dalībnieki, no tiem – 35 vanadzēni no Rugāju novada Eglaines pamatskolas, Rugāju novada vidusskolas, Vectilžas pamatskolas, Rekavas vidusskolas un daži Balvu pamatskolas vanadzēni. Pirmās divas stundas vanadzēniem bija Latvijas vēstures mācību stundas Rīgā. Tur divu Barikāžu muzeja gidu vadībā, vanadzēni gan muzeja ekspozīcijās, gan Vecrīgā centās labāk izprast mūsdienu vēstures notikumus muzejpedagoģiskajā programmā „ Uz barikādēm ”. Bērniem bija iespēja savām acīm skatīt notiekošo pie Brīvības pieminekļa – ļoti lielo apsardzes vīru skaitu, gājiena dalībniekus, karogu aleju gājiena abās pusēs… Ieklausīties gidu komentāros, pašiem vērot, iepriekš dzirdēto un nodarbībā redzēto sasaistīt ar izjustajām emocijām un izdarīt secinājumus.
Tālāk ekskursanti pabija Lestenē, apskatīja Lestenes luterāņu baznīcu, brāļu kapu ansambli, klausījās vanadžu kora koncertu, piedalījās svinīgajā kritušo piemiņas pasākumā. Diena bija ļoti saulaina, priecēja kuplais pasākuma apmeklētāju skaits, pārdomātās uzrunas, jaunumi teritorijas labiekārtošanā. Šeit, Lestenē pilnībā bija izjūtams patriotisms, saviļņojums un lepnums, ka arī mēs, vanadzēni esam te un atdodam godu visiem tiem, kuri izcīnīja mums brīvu mūsu tēvu zemi – Latviju! Kā neliels apliecinājums teiktajam, bija vanadzēnu noliktie ziedi un aizdegtās svecītes …. Ekskursijas noslēgums bija Pūres šokolādes muzeja apmeklējums gides vadībā un nodarbība ar praktisku darbošanos. Te arī tika ēstas siltas pasūtītās pusdienas. Mājupceļā neiztikām arī bez veikala apmeklējuma, jo bērni parasti vēlas kaut ko aizvest arī mājiniekiem. Tā, laikam, mums ir pieņemts… Domāju, ka atkal esam pavadījuši vienu saturīgu, iespaidiem bagātu dienu!  Paldies DV CV un Raimondam Drake par apmaksāto transportu šim braucienam, novada Domei par transporta iedalīšanu un atsaucīgajam šoferim Jānim par sadarbību brauciena laikā!

Visu ekskursantu vārdā – Anita Stalidzāne, vanadzēnu vadītāja

LETA, 2015.gada 29.marts

Pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītā literārā jaunrades konkursa “Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks” svinīgais noslēgums notika 2015. gada 27.martā O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā. Konkurss notiek jau septīto gadu pēc kārtas. Šogad savu atbalstu konkursa norisei sniedza Eiroparlamenta deputāti Krišjānis Kariņš un Artis Pabriks, Daugavas Vanagu Centrālā Valde, īpaši tās prezidijs.

Konkursam tika iesūtīti 94 darbi no visas Latvijas. Kā labākie tika atzīmēti 32 skolēnu darbi, 13 skolēni ieguva galveno balvu – braucienu uz Briseli. Galvenās balvas šogad saņēma: Dženeta Marika Buidova no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas, Kristaps Sviķis no Iecavas vidusskolas, Vendija Strode no Degumnieku pamatskolas, Amanda Celma no Iecavas vidusskolas, Ansis Bernards no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas, Rolands Žeikars no Ludzas pilsētas ģimnāzijas, Laura Dambīte no Ilūkstes 1.vidusskolas, Laura Meirāne no Salaspils 1. vidusskolas, Liega Krasovska un Egija Matuseviča no A.Upīša Skrīveru vidusskolas, Mārtiņš Dubovskis no Rīgas Celtniecības koledžas vidusskolas, Agnese Karlsone un Katrīna Truksne no Jelgavas Valsts ģimnāzijas. Augstu tika novērtēts arī skolu veikums, balvu – braucienu uz Briseli – saņēma arī Degumnieku pamatskola, Jelgavas Valsts ģimnāzija un A.Upīša Skrīveru vidusskola.

Konkursa darbus vērtēja un rezultātus apkopoja žūrijas komisija: profesore, bijusī izglītības ministre Ina Druviete, uzņēmēja Sarma Dreimane, Daugavas Vanagi Latvijā informācijas daļas vadītāja Silvija Kaugere, O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas direktore Alla Štolcere, atvaļinātais admirālis, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdētājs Andrejs Modris Mežmalis, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes loceklis Andris Staklis, Latvijas Universitātes Studentu padomes locekle Liene Dreimane, pulkveža O.Kalpaka piemiņas fonda valdes locekle Kaiva Krastiņa, izdevniecības „Jumava” valdes priekšsēdētājs un pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonda valdes loceklis Juris Visockis. Konkursa norisē lielu atbalstu sniedza Daugavas Vanagu Centrālās Valdes prezidijs un īpaši Daugavas Vanagu Centrālās Valdes loceklis, Okupācijas Muzeja biedrības biedrs Ivars Švānfelds.

Konkursa svinīgā noslēguma pasākumu atklāja skolas direktore Allla Štolcere, EP deputāts Krišjānis Kariņš, profesore Ina Druviete un DV CV priekšsēdētājs Andrejs Modris Mežmalis. Ar priekšnesumiem uzstājās un iedvesmojošākos Oskara Kalpaka runu tēlojumus no iesūtītajiem darbiem lasīja O. Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas audzēkņi, Sarma Dreimane un Silvija Kaugere lasīja fragmentus no veiksmīgāko konkursa finālistu esejām.

Konkursantu darbi tika augstu novērtēti par patriotismu, radošumu, dziļi izjusto tēmas izpratni, atklājot arvien no jauna pirmā Latvijas armijas komandiera, pulkveža Oskara Kalpaka personību un viņa gara palikšanu tautā pāri laikiem.

DV Latvijā informācijas daļas vadītāja

Silvija Kaugere

…ziedi nekad nespēj nosegt visas rētas, ko karš ir cirtis Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 352, 2015. g. 22. martā
Silvija Kaugere

Lestenē šogad 16. martā saule sasildīja zemi, kurā atdusas mūsu karavīri. Jauni zēni un vīri, kurus karš ierāva iznīcības ceļā, atstājot mums visiem piemiņu par Latvijas brīvības cīņām un noturot dzīvu sapni par brīvu Latviju pat vistumšākajā, kara laikā Latvijā. Daugavas vanadžu koris izjusti ieskandināja piemiņas brīdi daudz cietušajā Lestenes baznīcā.

Pasākumos bija redzams, ka Latvijas nelabvēļu ir neskaitāmas reizes mazāk, nekā to cenšas mums iegalvot, tikai apmaksātie no Krievijas puses antifašisti Rīgā atstrādāja savu, demonstrējot nožēlojamu neizpratni par lietām un notikumiem. Patiesībā Latvijas tauta dzīvo mierā, un nebūt nav eskalēts tas rezultāts, ko Krievijas vara plāno savu ambīciju un plānu realizācijai Latvijā. Latvijā cilvēki ir pietiekami gudri un izprot, kas ir kas. Latvijas cilvēkiem ir gan saprāts, gan vēlme dzīvot mierā, nevis kara apstākļos. Patiesa informācija par vēsturi ir tas, kas mudina cilvēkus labāk saprast, ka karš, ko sāka lielvaras, Latvijai nesa zaudējumus, kuros tā – nebija vainīga.

Šogad pasākumā piedalījās un runas teica Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece, DV CV priekšsēdis A. M. Mežmalis, Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis E. Skreija un bijušais Latvijas Republikas iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs Ģ. V. Kristovskis, kā arī NA pārstāvis R. Dzintars. Piedalījās daudzi karavīru tuvinieki, represētie, tajā skaitā L. Lasmane-Doroņina, cilvēku piemiņas vietās bija vairāk nekā pagājušajā gadā.

Nekad iepriekš Latvijai nav bijušas tādas iespējas, tāda drošība, tas tika minēts runās Lestenē. Nenoliedzamu ieguldījumu miera uzturēšanā dod Latvijas dalība NATO, ko nodrošināja savulaik to cilvēku darbs, kuri sagatavoja Latvijas iestāšanos NATO, to skaitā bijušais aizsardzības ministrs Ģ. V. Kristovskis, kurš šogad arī piedalījās karavīru piemiņas pasākumā Lestenē. Visas runas bija saturīgas, pilnas ar cieņas apliecinājumiem Latvijas brīvības cīnītājiem, un patiess mīlestības apliecinājums Latvijai. Ģ. V. Kristovska runā tika iezīmēts ceļš, kuru Latvijai vēsturiski bija jāiziet, kuru tā turpina iet tagad, stiprinot tos pamatus, ko likuši mūsu karavīri visās mūsu tautas – Brīvības cīņās.

Savukārt Saeimas priekšsēdētājas I. Mūrnieces runā tika uzsvērta likumiskā puse, tas būtiskais, kas ļauj latviešiem godāt savus kritušos karavīrus visos laikos.

DV CV priekšsēdis A. M. Mežmalis savā runā minēja, ka tieši Latvijas jaunatne, jauni zēni gāja bojā, tika ierauti karā, un tikai pateicoties viņu cīņai, daudzi atrada patvērumu ārvalstīs, kad no Latvijas krastiem devās projām bēgļu straumes. Tas ir milzīgs zaudējums mūsu tautai, ziedi nekad nespēj nosegt visas rētas, ko karš ir cirtis Latvijā.

Lestenes brāļu kapos ik gadu ir kluss un cieņas apliecinājuma pilns piemiņas brīdis latviešu karavīriem. Daugavas Vanagu Centrālās Valdes pārstāvji pateicas visiem par dalību un klusi, ar ziediem un piemiņas brīžiem aizvadīto dienu Rīgā un Lestenē – brāļu kapos.

Jāizsaka sirsnīga pateicība mūsu valsts drošības dienestiem, noteikti personīgi Iekšlietu ministram R. Kozlovskim; visiem, kuri nodrošināja mierīgu iespēju 16. martu aizvadīt ar cieņu un bez saasinājumiem.

Karavīri, viņu tuvinieki, Mūžības pasākuma dalībnieki!

Ir kārtējais 16.marts. Šoreiz tas ir 2015.gada 16. marts. Laiks rit, pasaule mainās fiziski, paaudze nomaina paaudzi. Taču cīņa par patiesību, cīņa pret meliem turpinās. Tā turpinās kā nebeidzama vērtību cīņa. Var teikt, ka tā ir nebeidzama gaismas cīņa pret tumsu. Dažkārt tumsas ir vairāk, dažkārt šķiet, ka saule nekad nenorietēs. Diemžēl laikā ap otro pasaules karu mūsu tauta un valsts bija vislielākās tumsas un visneģēlīgākās tumsonības ieslēgta.

Mums nebija izvēles, tumsa saaudās ar tumsu. Noziedzīgas varas, noziedzīgi režīmi, noziedzīgi valdnieki, Staļins un Hitlers, šo izdzimteņu rokaspuiši dziļi un iznīcinoši iekodās Latvijas, mūsu tautas miesā. Mēs bijām ielenkumā. Mūsu tautas dēlus un meitas, visu dzīvībai un ziedēšanai lemto paaudzi, ierāva karā. Karš nocirta saulei, gaismai un uzplaukšanai pavērtos Latvijas ziedus. Tā bija kara cena. Tajā karā mums nebija nekādu cerību. Mums nebija sabiedroto.

Ja Anglijas tā laika premjerministrs Vinstons Čerčils varēja izvēlēties mazāko no ļaunumiem, tad mums, Latvijai izvēles iespēja netika dota. Mēs, ar vislielāko pārliecību II pasaules karā būtu bijuši kopā ar amerikāņiem, ar britiem un tā laika progresīvo pasauli, cik vien progresīva tā toreiz varēja būt. Taču Latvijai, tās dēliem un meitām šādas iespējas nebija. Tāda bija tā laika sasodītā pasaules kārtība. Un tomēr mēs stāvējām par savu zemi. Okupantu ielenkumā. Šis „noziegums” ir pret mūsu tautu vērsto, nebeidzamo apsūdzību pamats. Tā ir okupantu patiesā morāle, tai nebija un nav sirdsapziņas. Okupantus vada vienīgi salts aprēķins, nelietība un kriminālas intereses. Vieni noziedznieki pret otriem noziedzniekiem. Diemžēl viņi savas attiecības kārtoja uz Latvijas zemes. Bet mēs par to samaksājām.

Viņi dzēra ūdeni no mūsu akām. Viņi ēda maizi, kas audzēta Latvijas druvās. Viņi ņēma mūsu tēvus un mātes, metot tos smirdīgajā kara zupā. Vēl šodien netrūkst to, kas barojas no toreiz ievārītā viruma. Kāpēc? Kāpēc mums vēl šodien daži norāda, ka mums jābūt atbildīgiem par kara kūrēju radītām ciešanām un kāpēc mūs joprojām grib piespiest stāvēt nokārtām galvām? Kāpēc? Tāpēc, ka viens no ļaunumiem, PSRS noziedzīgais režīms, nekad nav ticis vests pie tiesas. Un ir grūti iedomāties vai tas maz kādreiz notiks. Rezultātā noziedzīgā režīma, ļaunuma impērijas mantiniece Krievija no jauna ir nostājusies uz savu priekšgājēju melu un noziedzīgu impērisku tīkojumu takas. Krievijas vara no jauna lieto karu un melus. Karš Ukrainā ir pilns ar visnetīrākajiem paņēmieniem un argumentiem. Tas kā Krievijas varas nekaunīgas darbošanās liecība atkal notiek visas pasaules priekšā. Tikai pateicoties mūsu tālredzībai un darbam Krievijas rokas ir par īsām, lai līdz ar Ukrainu no jauna pakļautu Latviju un pārējās Baltijas valstis. Iedomāsimies, kas notiktu – karš un varmācība uz mūsu zemes, ja mēs šodien būtu ārpus NATO. Taču mēs esam NATO dalībvalsts. Mums Dievs ir pavērsis labvēlības vaigu. Mēs vairs neesam tumsas noslēgtā ielenkumā.

Mēs esam izrāvušies no šī aplenkuma un mums ir sabiedrotie. Mēs varam stāvēt plecu pie pleca ar amerikāņiem un angļiem, civilizētu nāciju saimē. Tas ir tā, kā to būtu vēlējušies latviešu leģiona karavīri. Diemžēl tāda iespēja tiem netika dota. II pasaules kara noziedzīgie izraisītāji toreiz noteica kara realitātes. Ja šeit Lestenē un neskaitāmās kauju vietās zemes klēpī guldītajiem leģiona kareivjiem būtu dota izvēle, viņi toreiz būtu ne tikai cīnītāji par Latvijas brīvību, bet cīnītāji par Rietumu civilizāciju. Patiesībā viņi tādi bija. Par spīti zilpelēkām vācu vai dzeltenzaļām krievu formām. Viņi būtu tādi paši pasaules brīvības pārstāvji, kādi ir Latvijas karavīri šodien. Šodien tiem lemts būt godātiem, kopā ar Eiroatlantiskās vērtību telpas kareivjiem, plecu pie pleca, rūpējoties par mieru. Patiesībā leģiona vīri jau toreiz cīnījās par tavu un manu brīvību, par tiesībām piederēt civilizētai pasaulei. Vai pasaule varēja justies civilizēta, ja Eiropas tautas, ja Latvija, Baltijas valstis, no jauna smok nebrīvē? To latviešu leģionārs nevarēja pieļaut. Tieši dēļ cīņas par Latvijas brīvību, par spēju pārstāvēt civilizācijas vērtības pret leģiona vīriem ar tādu naidu šodien vēršas Ļaunuma impērijas mantinieki.

Un tomēr, neskatoties uz absurdo, kas pašlaik pasaulē notiek, par spīti atsevišķu aprindu tieksmei atjaunot ļaunuma impērijas un aukstos karus, mēs esam drošībā. Ticu, ka tā ir lielākā drošība, kādu jebkad mūsu valstij un tautai ir bijusi pieejama. Tās pamatā ir mūsu dalība Ziemeļatlantijas vērtību aliansē. Piederību tai, Latvijas ceļu uz pilntiesīgu dalību NATO, sekmīgi nogāja šodienas paaudzes karavīri, ierēdņi, arī „nīstie” politiķi, šis sasniegums pieder visai tautai. Tās bija un ir mūsu laika Brīvības cīņas. Visi tās izgājušie arī ir dziļas pateicības vērti. Taču vēlos uzsvērt, ka šo ceļu, kas vedis mūs pretī lielākai stabilitātei un nākotnes izredzēm, sāka bruģēt ne tikai latviešu strēlnieki, nesot upurus pirmā pasaules kara un vēlākajās Brīvības cīņās. Savu ceļa posmu pašapzinīgi un pārliecinoši cēla latviešu leģiona karavīri. Mēs šodien paaudžu loloto ceļu lietojam, uzturam un būvējam tālāk.

Pateicoties šim paaudžu garam ir mūsu valsts, mēs šodien esam zem sava karoga. Mēs ne tikai varam, mums jābūt drošiem un pašapzinīgiem! Citādi asinis par Latviju ir lietas velti. Būsim droši un pašapzinīgi!

Pieminot karavīrus,
PAR PATIESU, BRĪVU UN PLAUKSTOŠU LATVIJU!

Ģirts Valdis Kristovskis
Lestenē, 2015.gada 16.martā

Pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītā literārā jaunrades konkursa

“Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks”
svinīgais noslēgums notiks 2015. gada 27.martā plkst.13.00

Rīgā, Skrindu ielā 1, O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā.

Uz konkursa svinīgo noslēgumu un konkursantu apbalvošanu aicināti ierasties:

Dženeta Marika Buidova, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Kristaps Sviķis, Iecavas vidusskola
Vendija Strode, Degumnieku pamatskola
Amanda Celma, Iecavas vidusskola
Rebeka Ruža, Ilūkstes 1.vidusskola
Ansis Bernards, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Rolands Žeikars, Ludzas pilsētas ģimnāzija
Beāte Bilkeviča, Iecavas vidusskola
Laura Dambīte, Ilūkstes 1.vidusskola
Eduards Rudzis, Rīgas privātvidusskola ,,Klasika”
Katrīna Zaķe, Salaspils 1. vidusskola
Laura Meirāne, Salaspils 1. vidusskola
Andra Baltiņa, Berģu Mūzikas un mākslas pamatskola
Linda Vilde, Mārupes vidusskola
Ieva Lukaža, Kalvenes pamatskola
Reinis Apars, Rēzeknes tehnikums
Alise Petrika, Lizuma vidusskola
Dagnija Grabuža, Jelgavas Valsts ğimnāzija
Kamene Mortukāne, Jelgavas Valsts ğimnāzija
Katrīna Truksne, Jelgavas Valsts ğimnāzija
Sindija Zelča, Jelgavas Valsts ğimnāzija
Sindija Dzalbe, Jelgavas Valsts ğimnāzija
Liega Krasovska, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola
Alise Leitāne, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola
Egija Matuseviča, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola
Mārtiņš Dubovskis, Rīgas Celtniecības koledžas vidusskola
Armands Čižiks, Zilupes vidusskola
Āris Kārkls, Jaunsilavas pamatskola
Evita Cirša, Salaspils 1. vidusskola
Agnese Karlsone, Jelgavas Valsts ģimnāzija
Ēriks Siliņš, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola
Patrīcija Zālīte, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola

SIRSNĪGI SVEICAM KONKURSA FINĀLISTUS!

Konkursa žūrija