Piemineklis brīvībai Zedelgemā

23.septembrī Beļģijas pilsētā Zedelgemā, Brīvības laukumā, atklāja tēlnieka Kristapa Gulbja veidoto “‘Pieminekli brīvībai”. Tas veidots kā bišu strops ar bitēm un ir veltīts latviešu leģionāriem, kuri Zedelgemas kara gūstekņu nometnē 1945. un 1946. gada ziemā nezaudēja ticību Latvijas brīvībai. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Zedelgemas pašvaldības vadītāja Annika Fermeulena (Annick Vermeulen), Latvijas vēstniece Beļģijā Ilze Rūse, Zedelgemas domnieks vēsturiskā mantojuma lietās Patriks Arno, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, kā arī DVCV priekšsēdis Gunārs Spodris, Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra, DVL priekšsēdis Andrejs Mežmalis, DVCV sekretārs Ivars Švānfelds, DVCV valdes kasiere Asja Ramate. Pasākumā piedalījās arī Daugavas Vanadžu koris diriģentes Ārijas Zeltiņas vadībā un citi. Lietainajā un vējainajā dienā Zedelgemā iesanējās bites – latviešu leģionāru ilgas pēc dzimtenes atkal,  tagad garīgas un mākslā veidotas piemiņas veidā, ietrīsējās Beļģijas zemē. Tas ir pirmais piemineklis latviešu karavīriem ārpus dzimtenes.

DVCV priekšsēdis Gunārs Spodris savā runā Zedelgemā pateicās Zedelgemas pilsētas pašvaldībai par milzīgo atbalstu šim projektam un uzsvēra, ka šis pasākums palīdz būvēt ciešas saites starp Latviju un Belģiju. Gunārs Spodris savā runā teica: “1945. gada 28.decembrī otrā nodalījumā Zedelgemas nometnē sanāca 289 delegāti, lai dibinātu DV biedrību. Viņi pārstāvēja 7787 karagūstekņus. Viņu skats bija uz nākotni, lai apvienotu visus latviešus trimdā cīņā par brīvu un neatkarīgu Latviju. Cīņa izvērtās ilgstoša. Kā viņi nokļuva Zedelgemā? Vācieši iesauca latviešu zēnus savā armijā no 1943. gada, jo viņiem sāka pietrūkt karavīri. Šī viņu rīcība bija pret starptautiskajiem likumiem, kuri neatļauj iesaukt cilvēkus karaklausībā okupētās valstīs. Latviešu leģions sastāvēja no divām divizijām, 19. un 15. divīzijas. Viņi cīnījās zem nacistu karogiem, bet sirdī viņi cīnījās par neatkarīgu Latviju, kura būtu brīva no terora un deportācijām, kuras bija piedzīvotas padomju varas pirmās okupācijas laikā, no 1940 līdz 1941 gadam. Viņi bija traģiski varoņi. 15. divīzija tika pārcelta uz Vāciju, lai mēģinātu apstādināt Padomju Savienības iebrukumu Vācijā. Kad viņiem tika pavēlēts cīnīties pret Rietumu sabiedrotajiem, viņi atteicās to darīt, pārcēlās uz Rietumu fronti un atdeva savus ieročus. Pēc perioda Zedelgemā viņi tika atbrīvoti un pārcelās uz “dīpīšu” nometnēm Vācijā. Pēc tam daudzi emigrēja uz Angliju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju, lai sāktu jaunu dzīvi, jo atgriešanās Latvijā nozīmētu ieslodzījumu Gulaga nometnēs, kur daudzi būtu gājuši bojā. Viņi vienmēr turpināja sapņot par Latviju. Daugavas Vanagi kļuva par labdarības organizāciju, kurā iekļāvās arī daudzi citi no trimdas latviešu sabiedrības, ar mērķi palīdzēt visiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Daugavas Vanagi nekad nepazaudēja savu galveno mērķi, tas bija – atgūt brīvu un neatkarīgu Latviju. Mēs vēl pastāvam pēc visiem šiem ilgiem gadiem un turpinām mūsu labdarības darbu Latvijā, arī darbu skolās, lai ieaudzinātu skolniekos Latvijas mīlestību un lai viņi saprastu Latvijas vēsturi. Bišu strops kā piemineklis parāda mūsu nemitīgo darbību priekš tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, un mūsu uzticēšanos brīvai Latvijai.” Runas noslēgumā izskanēja DV moto vārdi, kas aicina arvien būt kopā darbos: “Daugavas Vanagi, sasauksimies!”