Sava ceļa gājējs Gunārs Spodris. Intervija ar vienu no kandidātiem DV priekšsēža amatam

Latvijas tautas ceļš laiku lokos nav bijis viegls. Pār Latvijas zemi ir staigājuši dažādi spēki, pārciesti kari un vairāk kā piecdesmit gadu okupācija pēdējā gadsimtā vien. Tauta tikusi izkaisīta dažādās pasaules malās, gan bēgot no okupācijas un kara draudiem, gan ekonomisku grūtību dēļ. Neskatoties uz grūtībām, Latvijas valsts ir atjaunota. 23.augusts ir Baltijas ceļa atceres diena, kad atceramies noziedzīgo vienošanos starp lielvarām, tām sadalot nepiederošas teritorijas, diena, kad pieminam Baltijas tautu vēlmi būt patstāvīgām. Latvija ir atjaunojusi galveno, savu neatkarību. Sadodoties rokās Baltijas ceļā, sadodoties rokās tēvzemē un sadodoties rokās trimdā,  sadodoties rokās ne tikai fiziski, bet arī garīgi, tā sekmējot Latvijas brīvības ceļu.

        Baltijas ceļa gadadienas priekšvakarā saruna ar pasaules latviešu organizācijas Daugavas Vanagi ilggadēju biedru Lielbritānijā, tagadējo Daugavas Vanagi Latvijā Rēzeknes nodaļas vadītāju Gunāru Spodri. Viņš ir Vanadzēnu vadītājs Latvijā un šogad ir izvirzīts Daugavas Vanagi Latvijā delegātu sapulcē kandidēšanai visas Daugavas Vanagu organizācijas priekšsēža amatam.

      Latvijas valsts izveides un pastāvēšanas ceļš nav bijis rozēm kaisīts, tomēr Latvija ir, tā pastāv, tā ir atjaunojusi neatkarību. Kāds ir trimdas devums šajā procesā, kā Anglijas un arī citu trimdas zemju latvieši turējās pie idejas par brīvību?

Esmu dzimis 1939. gadā Rīgā, dzīvoju Vācijā no 1944. līdz 1947. gadam un Anglijā no 1947. līdz 2008. gadam. Trimda deva ticību, ka Latvija atkal būs brīva un neatkarīga. Ar radio raidījumiem uz Latviju, grāmatu izdošanu, arī politisku lobismu trimdas zemēs. Godīgi sakot, trimdas latviešiem bija samērā maza loma neatkarības atgūšanā, tas lielais gods pienākās Latvijas tautai.  Trimda bija pārāk ilgstoša, ja Padomju Savienība būtu sabrukusi ātrāk, tad būtu cits stāsts. Trimdai vajadzēja dot uzņēmējus un politiskus darbiniekus ar zināšanām un praksi, kuri varētu pārcelties uz Latviju, diemžēl daudz tādi neparādijās. Bet Daugavas Vanagi trimdā ar savu kopīgo disciplīnu, skaidru domāšanu un labdarību palīdzēja Latvijai, izveidojās arī Daugavas Vanagi Latvijā, kas turpina to pašu darbību.

      Baltijas ceļš un neatkarības atjaunošana, kā izjutāt šo trauksmaino laiku?

Neviens nevarēja ticēt, ka Padomju Savienība sabruks tik ātri. Visa pasaule mainījas, notikums sekoja notikumam, cilvēki bija emociju virpuli, es arī. Jau no 1985. gada es cītigi sekoju katram politiski pārsteidzošam pagriezienam Latvijā un plašajā Padomju Savienībā. Pirmo reizi atgriezos Latvijā 1990. gadā ar meitu, kad jau varēja brīvi elpot un ceļot pa visu Latviju.

      Atgriešanās dzimtenē ir daudziem sen lolots sapnis, daudziem šī doma savukārt liekas nevajadzīga, gan pēc kara aizbraukušajiem trimdā, gan pēdējās desmitgadēs  aizbraukušajiem – ekonomiski labākas dzīves, kā arī dažādu citādu apstākļu rezultātā. Kāda sajūta ir dzīvojot Latvijā pašlaik un kas vēl darāms?

Atgriezos dzimtenē 2008. gadā kopā ar sievu Viktoriju, ar kuru nesen biju apprecējies. Biju jau pensionārs un mūsu plāns bija atjaunot viņas mantotās mājas Latgalē. To izdarījam un tur dzīvojam vēl šo baltu dienu. Nejutu vairs saistību ar Angliju, tikai ar maniem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem tur mēs turam ciešu kontaktu. Man liekas, ka nevarētu šeit dzīvot, ja man būtu jāstrādā, jo darba kultūra un atalgojums ir grūti pieņemami. Cilvēki strādā, bet ne sevišķi produktīvi.

      Kā dzimtas saknes, dzimtas sajūta ir turējusies ģimenē?

Diemžēl mana dzimta ir izkaisīta pa visu pasauli un to arī smagi skāris karš, arī informācijas trūkums par plašāko ģimeni ir padarījis mani par sava ceļa gājēju. Kā Andrejs Eglītis uzrakstīja manā autogrāfu grāmatā piecdesmito gadu sākumā, ‘’jauns cilvēks, jauns ceļš uz Latviju“.

      Kur rodas spēks paveikt daudzos sabiedriskos darbus un kādi tie ir bijuši pēdējos gados?

Pirms pārcēlos uz Latviju, Daugavas Vanagu Fonda pilnsapulcē teicu, ka braucu uz Latviju, lai iemācītos zvejot. Tas nav noticis, jo esmu sabiedrisks cilvēks, kurš nevar iztikt bez darbības. Organizēt sabiedrisko darbu ir mans “lauciņš “. Iestājos Daugavas Vanagu Fondā Donkasterā 1992. gadā, jo tur strādāju, kaut dzīvoju Anglijas dienvidos – Bristolē, kur nebija Daugavas Vanagi. Dibināju Bristol Latvian Society, kura bija aktīva no 1995. līdz 2007. gadam. Sekmīga organizācija, kuras mērķis bija iesaistīt visus, kuriem bija interese par Latviju, ieskaitot angļu sabiedrību. Tika organizētas teātra izrādes no Latvijas Bristolē un angļu teātra izrādes Latvijā, arī daudz citi pasākumi ar referātiem par visādām tēmam. Daugavas Vanagu Fonds mani ielūdza valdē, lai izvestu Londonas latviešu namu no bankrota 2005. gadā, ko arī izdarīju. No 2010. gada esmu Daugavas Vanagi Latvijā Rēzeknes nodaļas priekšsēdis un tagad arī zemes valdē.  Galvenokārt strādāju ar Vanadzēnu darba organizāciju, esmu izdevis Vanadzēnu audzinātāja rokasgrāmatu.

      Kāpēc Latvijas kā neatkarīgas valsts ideja un darbs tai joprojām liekas svarīgs? Ir redzams, ka sabiedrībā ne visi ir pietiekami aktīvi, ne visi ikdienā domā par to, ka “katram būtu roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek”, lai Latvijas valsts tiktu stiprināta un celta arvien.

Problēma ir ar minoritāšu saliedēšanu Latvijas sabiedrībā, lai visi mēs būtu patriotiski savā stājā. Arī starp latviešiem ir par daudz negatīvisma attiecībā uz valsti un politiku. Cilvēkiem jābūt pozitīviem, un labestībā jādod vienam roka otram.

        Daudzus gadus vadāt Vislatvijas Vanadzēnu kustību. Ko jaunā paaudze uzskata par svarīgāko, lai Latvija pastāvētu?

Tas, ko viņi sagaida, ir droša, latviska vide ar darbu un labklājību. Arī viņi saprot, ka viņi paši būs tie, kas to veidos.

      Kas būtu galvenais Daugavas Vanagu darbā nākamajos gados, kādā virzienā to vajadzētu vadīt?

Manuprāt, ir divas vajadzības Daugavas Vanagiem, lai turpinātu savas aktivitātes arī nākotnē. Ir jābūt paaudžu maiņai un mums arī ir jāmainās. Es to redzu kā Vanadzēnu, jauniešu iesaistīšanu daudz lielākā mērā un atceres pasākumu uzturēšanu katrai nodaļai savā vidē. Rēzeknes nodaļa katru gadu rīko Mozuļu kaujas atceri Krivandā, strādā, lai atjaunotu Stompaku purva cīņas vietu, jo nedrīkstam aizmirst vēsturi. Man liekas, ka galvenais ir mērķtiecīgs darbs, labestība vienam pret otru un godīgums visās darīšanās, mēs būsim stipri tikai tad, ja mēs sadarbosimies. Es vēlu sekmīgi turpināt darbību Daugavas Vanagu organizācijai un tiem, kas vēl nav tās biedri, iestāties kā biedriem, jo mums ir nākotne.

Ar G.Spodri sarunājās S.Kaugere. Foto – no G.Spodra personiskā arhīva un no piemiņas brīža Krivandā kopā ar Vanadzēniem.