Mozuļu kaujas piemiņas brīdis pie Krivandas Baltā krusta Latgalē

16. jūlijā Krivandā, Ciblas novadā, notika piemiņas pasākums Mozuļu kaujā kritušajiem latviešu karavīriem. 1944. gada 15.- 18. jūlijā norisinājās sīvas kaujas Zilupes krastos, kurās bojā gāja vairāk kā 300 karavīri. Latviešu karavīri kara beigu posmā pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta vadībā par 24 stundām aizkavēja lielinieku vienību virzību uz rietumiem, sargājot Latvijas robežu, aizkavējot virzību uz Rīgu un dodot iespēju citiem atkāpties. Pasākumā piedalījās Valsts robežsardzes pārstāvji, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdētājs Andrejs Mežmalis, Daugavas Vanadžu goda priekšsēdētāja Ilga Niradija, Ciblas novada Domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis, Daugavas Vanagi Latvijā Rēzeknes nodaļa un tās vadītājs Gunārs Spodris, Līdumnieku ansamblis, DVL Rēzeknes ansamblis, DV bijušais Rēzeknes nodaļas vadītājs Uldis Skrebinskis, jaunieši un bijušie cīnītāji – leģionārs Jānis Lagzdiņš un nacionālā partizāne Antonija Brasa.

Pasākumu ievadīja Latvijas himnas kopīgs dziedājums, Daugavas Vanagu himna, runas teica DV CV priekšsēdētājs Andrejs Mežmalis, Daugavas Vanadžu goda priekšsēdētāja Ilga Niradija, Ciblas novada Domes vadītājs Juris Dombrovskis, Mozuļu kaujas gaitas aprakstu nolasīja Uldis Skrebinskis,  pasākumu pavadīja muzikālo ansambļu spēlētās un dziedātās karavīru dziesmas.

DV CV priekšsēdētājs, atv. admirālis Andrejs Mežmaļis savā runā uzsvēra, ka Latvijas Centrālās Padomes deklarācijas  parakstītāji aicināja latviešu karavīrus aizstāvēt Latviju visiem spēkiem. Neskatoties uz Otrā pasaules kara apstākļiem un riskējot ar savām dzīvībām, 1944.g. 16.martā 188 LCP locekļi Latvijas nācijas vārdā parakstīja deklarāciju, kurā tiek teikts: “Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kara tagadējā norisē ir tiešām pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt.  Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.LCP deklarācijas viens eksemplārs tika toreiz nosūtīts Latviešu leģiona vadībai, R. Bangerskim, kā aicinājums viņam un latviešu karavīriem aizstāvēt Latviju un Latvijas valsts intereses. Skat.: 1944LCP_Memorands_LV.

Piemiņas brīža noslēgumā Zilupē tika iemesti ziedi, kurus upes straume aiznesa uz Krievijas pusi, kur Zilupes krastu tuvumā pirms 73 gadiem norisinājās asiņainās kaujas.  Latviešu leģiona karavīri, kuri tika ierauti otrā pasaules kara atvara nežēlīgajās cīņās starp lielvarām, kuras sargāja tik savus spēkus, izmantojot kā aizsegu arī latviešu karavīru dzīvības un tīkojot pēc jaunām teritorijām, sirdī arvien sargāja Latviju. Viņu ceļš bija grūts, lielvaru noziedzīgo vienošanos par pasaules sadali noteikts, taču viņu kā karavīru ceļš pie dzimtenes robežas aizstāvot to, arvien tiek pieminēts. Krivandā, skaistā, mežiem ieskautā vietā Latgalē, upes krastā pie pašas Krievijas robežas, Baltais krusts stāv kā zīme par bijušajām kara šausmām, necilvēcīgo kara laiku cīņu sadragātiem cilvēku likteņiem lielvaru ambīciju un varaskāres dēļ.