Mozuļu kauja

16.jūlijā 2015. gadā Krīvandē, Latgalē, notika piemiņas pasākums,

skat.Fotos[1]

Par Mozuļu kauju

1944. gada 15. jūlija pēcpusdienā Latviešu 15. divīzijas 32. Grenadieru komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts saņēma divīzijas Kaujas grupas komandiera pulkveža Jānkes pavēli: „Atstāt pozīcijas Veļikajas upes krastos un doties uz Krivina sādžas rajonu Zilupes krastā”, kur bija paredzēts fronti atkal nostabilizēt. Bija paredzēts noiet 40 km. Jau gājiena sākumā, kādā mežā austrumos no Arapi sādžas pulkam iznāca sadursme ar lielinieku partizāniem. Cīņa ilga 2 stundas un bija ļoti sīva. Kaujas grupa zaudēja 30 kritušos un 20 ievainotos, arī sarkano partizānu zaudējumi bija lieli. Kritušo partizānu vidū bija arī to komandieris. Pēc gūstekņu izteicieniem, Kaujas grupa bija uzdūrusies 2 partizānu bataljoniem, kopskaitā 400 vīru. Metās jau krēsla, kad kaujas grupa pēc sakārtošanās varēja turpināt gājienu. Liktenīgi, ka jau ar Arapi sādžas sasniegšanu, pulka komandierim izbeidzās apvidus kartes, bet jaunas kartes no divīzijas štāba vēl nebija saņemtas. Tātad atiešana bija jāveic pilnīgi bez kartes. Ceļā pulka kolonnai vēl pievienojās Vācu 159. Grenadieru pulka atliekas, apmēram 200 vīru kāda virsleitnanta vadībā. 15. jūlijā ap pusnakti virzoties caur Zalogi un Ļipici kaujas grupa sasniedza Aksenovas sādžas pie Vietjas upes, kur arī noskaidrojās, ka kolonna novirzījusies no pareizā atiešanas virziena. Tā kā visi tilti pār šo upi bija iznīcināti, kaujas grupai nekas cits neatlika kā upi pārvarēt peldus un ar steigā sagatavotiem plostiem. Pēc tam gājiens turpinājās uz rietumiem caur Baltinu un Mašuri sādžām, un plkst. 9:00 pie Koženci sādžas sasniedza Isas upi. Šeit pulka komandieris deva karavīriem atpūtu līdz plkst. 13:00. Atpūtas laikā izsūtīja vienu vadu kaujas izlūkošanā pa ceļu Mozuļu muižas virzienā. Pie Peski sādžas mūsu izlūki sastapās ar ienaidnieka spēkiem. Par to izlūki nekavējoties informēja pulka komandieri. Šo ziņojumu pulka komandieris saņēma tieši tad, kad kolonna formējās gājiena turpināšanai. Šai laikā Aperāta spēku kolonnā ietilpa Latviešu 15. divīzijas 32. grenadieru pulka apmēram 350 vīru, tās pašas divīzijas 33. Grenadieru pulka apmēram 100 vīru, 15. Divīzijas sapieru rota apmēram 100 vīru un Vācu 159. Grenadieru pulka atliekas – apmēram 200 vīru, kopā apmēram 750 vīru liela kaujas vienība. 16. Jūlijā ap plkst. 15:00 pulkvedis Aperāts kaujā ievada 32. Grenadiera pulka 3 rotas un personīgi vadot šīs vienības triecienā plkst. 16:00 ieņēma Peski sādžu. Mūsu zaudējumi bija 15 kritušie un 25 ievainotie. Ienaidnieks 1 kaujas laukā atstāja vairāk par 150 kritušajiem. Gūstekņi stāstīja, ka Peski sādžā atradies kāds ienaidnieka apmācības bataljons, apmēram 200 vīru stiprumā. Pesku sādžā tika iegūtas sekojošas trofejas: 1 zalvju lielgabalu sauktu par „Staļina ērģelēm” ar vilcēju, 5 smagos auto, 4 apvidus vieglās automašīnas, 3 vidējos prettanku lielgabalus, 6 granātmetējus, apmēram vieglos un smagos ložmetējus ar munīciju, 10 zirgu pajūgus. Visus saņemtos ieročus sabojāja, jo līdzi paņemt tos nebija iespējams. Pēc gūstā saņemto sarkanarmiešu ziņām, kaujas grupas virzienā atradās regulārās armijas trieciendivīzija. Pēc Pesku kaujas gūtie panākumi kaujas grupai deva drosmi un cerību, ka nākošās uzvaras būs tik pat lieliskas. Aperāts nolemj doties ziemeļu virzienā līdz Mozuļiem, kur atradās tilts pār Zilupi, lai pēc upes pāriešanas lemtu, ko darīt turpmāk, doties ziemeļu virzienā uz Pokrovskoe vai uz rietumiem, uz Latvijas robežām. Savedusi kārtībā ienaidniekam atņemto transportu, līdzi ņemot ievainotos karavīrus, lielākā kaujas grupa devās uz Mozuļiem. Tuvojoties tiltam pie Mozuļiem kaujas grupa saņēma ienaidnieka uguni no meža Zilupes ziemeļu krastā. Vācu bataljonam izdevās tiltu pārbraukt, kamēr pārējās kaujas grupas vienības jau pie tilta nokļuva tik blīvā ienaidnieka lielgabalu un mīnmetēju ugunī, ka vienība nešķērso tiltu, bet ieņem pozīciju Mozuļu muižas ziemeļu malā. Uzsākot uguns kauju ar ienaidnieku, ar granātu šķembu labajā rokā tiek ievainots pulkvedis Aperāts. Kad pie tilta pienāca arī pārējie mūsu spēki, Aperāts personīgi tos veda uzbrukumā pāri Mozuļu tiltam uz priekšā esošo mežiņu, kur bija nocietinājies ienaidnieks. Līdz plkst. 17:30 tilts jau bija pārvarēts un izveidots neliels priekštilta nocietinājums Zilupes tilta krastā. 18:00 seko ienaidnieka prettrieciens abpus ceļam, ko mūsu vienības atvairīja. Ienaidnieks tiltu turēja zem stipri koncentrētas uguns, tāpēc turpmāka kustība pāri tiltam nebija iespējama. Redzot to, Aperāts pavēlēja daļai spēku doties uz rietumiem no Mozuļu muižas. Tur mūsu vienība peldus pārvarēja Zilupi un uzbruka ienaidnieka labajam spārnam. Līdz plkst. 19:00 mūsu un vācu vienības jau bija ieņēmušas augstienes Zilupes krastā, rietumos no Mozuļu muižas. Pēc plkst. 19:00 latviešu pozīcijas apšauda ar Staļina ērģelēm, un apmēram 30 ienaidnieka tanki uzsāk uzbrukumu no ziemeļiem Zilupes tilta un Mozuļu virzienā. Uz laiku mūsējiem gan izdevās radīt apjukumu uzbrūkošajos tankos, kad latviešu 2 tanku iznīcinātāju grupa leitnanta Papova vadībā ar tanku dūrēm sašāva 6 vai 7 tankus. Izlietojusi visas tanku dūres, šī drošsirdīgo karavīru grupa krita par upuri ienaidnieka ugunij. Ienaidnieka tanku uzbrukuma laikā smagi ievainoja pulkvedi Aperātu, kura komandpunkts atradās priekštilta pozīciju rajonā. Vienības ārsts leitnants Millers konstatēja, ka pulkvedis Aperāts nāvīgi ievainots vēderā un sašautas abas kājas. Majors Vilis Hāzners, kas šajā laikā atradās pozīcijās dienvidos no Mozuļu tilta, saņēma pulkveža Aperāta pēdējo pavēli „Pārņemt kaujas grupas vadību”. Par pulkveža Aperāta pēdējiem brīžiem stāsta 32. pulka ārsts leitnants Millers, kas kā pēdējais bija atradies pie pulkveža. Leitnanta stāsts:

„Pulkvedis palika kaujas laukā. Viņš bija neglābjami ievainots vēderā. Varbūt varēja vēl dzīvot vēl kādu pusstundu. Mēs tomēr gribējām viņu dabūt pie pārējiem cīņu biedriem, kas jau apmēram 5 stundas kāvās ar milzīgu ienaidnieka pārspēku. Pulkvedis atteicās. Lai glābjoties paši un pametot viņu. Kas jādara, to viņš zinot. Mums aizejot, pulkveža rokās jau iezibējās pistole. Atskanēja šāviens.”

Iznīcinošā kauja ilgst vairāk nekā 5 stundas, kuras rezultātā pārspēkā esošajam ienaidniekam izdevās pulkveža Aperāta kaujas grupu gandrīz pilnīgi iznīcināt. Krita 22 latviešu un 6 vācu virsnieki, vairāk kā 300 instruktoru un kareivju. Lielinieku tanki, pārbraukuši Zilupes dienvidu krastā, ielauzās arī mūsu ievainoto savākšanas punktā un nepārtraukti šaudami, brauca pāri mūsu ievainotajiem. Arī pārsienamajā punktā Pesku sādžā esošos, vairāk kā 80 ievainotos, no dienvidu puses uzbrūkošais ienaidnieks nošāva. Kādā mežiņā, apmēram 2 km no Mozuļu muižas majors Hāzners savāca apmēram 100 kauju pārdzīvojušos karavīrus, to vidū 4 virsnieki – leitinanti Šmits, Kļaviņš, Birks un kapteinis Strazdiņš. Visi virsnieki, ieskaitot majoru Hāzneru bija ievainoti. Haznera vienībai jāizvēršas jaunai aizsardzības pozīcijai, jo uzbrūk ienaidnieka kājnieki, tomēr panākumus negūst. Purvaina apvidus dēļ, te tanki nevarēja darboties. Pusnaktī majors Hāzners ar savu vienību uzsāk izlaušanos, lai pēc Zilupes pārvarēšanas nokļūtu mežos, austrumos no Krivandiem. Šim nolūkam majors Hāzners sapulcinātos vīrus sadala 3 vienlīdzīgās grupās. Vienu grupu vada Hazners, otru leitnants Birks, trešo kapteinis Strazdiņš. Vienīgi Birka grupai ar tuvcīņu izdevās izlauzties un ieiet purvā austrumos no Zilupes. Abas pārējās grupas uzdūrās uz ienaidnieka uguni 3 un tika atsistas. Majoram Hāzneram ar kādiem 10 vīriem, 17. Jūlijā ap plkst. 14:00 beidzot izdevās izlauzties uz dienvidiem, līdzi ņemot smagi ievainoto Kļaviņu un ieiet tajā pašā purvainajā mežā, kur atradās leitnants Birks ar saviem vīriem. Kopskaitā tikai kādiem 40 vīriem izdevās izlauzties, pārējie krita vai nokļuva lielinieku gūstā. Visu 17. Jūliju majora Haznera grupa nogulēja purvā austrumos no Zilupes, un tikai naktī no 17. uz 18. Jūliju, brienot līdz padusēm ūdenī, tā sasniedza Zilupi iepretī Krivandiem. Pārbridusi Zilupi, grupa turpināja virzīšanos uz Goliševu, kad kādā mežā uzdūrās lielai lielinieku vienībai. Pēc īsas, bet asiņainas tuvcīņas zaudē ap 20 vīru. Lai izvairītos no turpmākiem lieliem zaudējumiem, grupa dienā sadalījās vairākās mazās grupiņās, lai pēc tam naktī atkal sapulcētos noteiktā vietā. Naktī no 19. uz 20. jūliju noteiktā vietā salasījās tikai 5 vīri. Pēc ilgas klejošanas, šie 5 vīri, kuri visi bija ievainoti, Haznera vadībā, līdz vedot smagi ievainoto leitnantu Kļaviņu, 22. jūlijā virzījās gar Ludzas upes krastu uz Dekterovu. Pie Dekterovas 22. jūlija priekšpusdienā grupa sasniedza Vācu 93. Divīzijas izlūkbataljona priekšposteņus. Līdz ar to pulkveža Aperāta Kaujas grupas traģēdija bija noslēgusies. 15. divīzijā ap šo laiku no pulkveža Aperāta kaujas grupas atgriezās 5 virsnieki, 3 instriktori un 5 kareivji. Majoram Hazneram vēlākos gados izdevās apzināt apmēram 60 vīrus, kas no visas kaujas grupas bija izglābušies. Tātad Mozuļu traģēdiju pārdzīvoja katrs 11 karavīrs. Vēlāk noskaidrojās, ka arī 18. Jūlijā vācu kara lidotāji pārlūkojuši Mozuļu rajonu un pie Mozjaveci sādžas konstatējuši apmēram 300 karavīru līķu vācu tērpos. Šeit varētu būt runa par ienaidnieka nošautiem mūsu un vācu ievainotiem un sagūstītiem karavīriem. Izrādījās, ka pulkveža Aperāta kaujas grupas nomaldīšanās un kavēšanās dēļ, ko tai sagādāja partizāni un izpostītais tilts pār Vietjas upi, bija nokļuvusi kāda lielinieku triecienkorpusa aizmugurē. Lai gan kaujas grupas karavīri bija ārkārtīgi noguruši, vairākas dienas neēduši un bez munīcijas pietiekamā daudzumā, tie ar savām varonīgajām cīņām bija par apmēram 24 stundām aizkavējuši vesela lielinieku korpusa virzīšanos uz rietumiem, tā dodot iespēju citām latviešu un vācu vienībām plānveidīgi atkāpties.

Andrejs Mežmalis

DV priekšnieks