Gunārs Spodris – jaunais Daugavas Vanagu priekšsēdis

Ir beigušās DV vadības vēlēšanas un jaunais DV priekšsēdis Gunārs Spodris ir mediju uzmanības lokā. Par viņu raksta Latvijas avīzes žurnāliste Dace Kokareviča, 19.01.2018. Latvijas avīzes numurā,  skat. rakstu: “Daugavas vanagiem” jauns priekšsēdis.

Pilns teksts lasāms avīzes numurā, ieskatam neliela informācija no minētā raksta:

DV CV priekšnieks Gunārs Spodris.

“Šogad “Daugavas vanagu” (“DV”) Centrālās valdes priekšsēdētāja pienākumus sācis pildīt Gunārs Spodris, pārņemot tos no Andreja Mežmaļa, kurš šo amatu pildīja sešus gadus. Pavisam “DV” pašlaik ir apmēram četri tūkstoši biedru, stāsta A. Mežmalis. Tā kā “DV” ir organizācija, kas darbojas vairākās valstīs, priekšsēža vēlēšanas pērn tika rīkotas Anglijā, ASV, Austrālijā, Kanādā, Latvijā, Vācijā un Zviedrijā. Pārsvaru pār otru kandidātu vēlēšanās Gunārs Spodris ieguva, pateicoties galvenokārt Latvijā dzīvojošiem “vanagiem” (no 866 par viņu dotajām balsīm 491 bija no Latvijas). Par otru kandidātu nobalsoja 697, un pēc rezultātu publiskošanas “DV” Centrālās valdes prezidijs saņēma jautājumus, vai Latvijā patiešām esot tik daudz aktīvo “DV” biedru. Gunārs Spodris ir dzimis Latvijā 1939. gada 11. septembrī. Ģimene 1944. gadā devās Otrā pasaules kara bēgļu gaitās uz Vāciju un no 1947. gada dzīvoja Anglijā.”

Bet plašāka intervija ar jauno priekšsēdi Gunāru Spodri lasāma Latvijas avīzes žurnālistes Daces Kokarevičas 23.01.2018. Latvijas avīzes numurā,  skat. rakstu: Latgaliete Viktorija atved atpakaļ uz dzimteni. Saruna ar “Daugavas vanagu” jauno priekšsēdi.

Pilns teksts lasāms avīzes numurā, ieskatam neliela informācija no 23.01.2018. raksta Latvijas avīzē:

“Jūs ilgus gadus esat dzīvojis Anglijā. Tikai neliela daļa no bijušajiem trimdas latviešiem ir pārcēlušies uz Latviju. Kas jūs pamudināja to darīt?

G. Spodris: Esmu dzimis Latvijā. Kad ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās, mēs nokļuvām Vācijā un pēc trim gadiem pārcēlāmies uz Angliju. No astoņu gadu vecuma dzīvoju Anglijā un esmu tur aizvadījis sešdesmit gadus: gāju skolā, armijā, strādāju, divreiz precējos ar anglietēm, piedzima un izauga bērni. “Daugavas vanagos” iesaistījos 1992. gadā Donkasterā, kur tajā laikā strādāju un dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai, kaut gan man mājas un ģimene citā Anglijas vietā. Donkasterā darbojās bijušo latviešu ogļraču klubiņš. Aizgāju uz sarīkojumu, atceros, bija ieradies un dziedāja Žoržs Siksna. Toreiz “Daugavas vanagu” nodaļas priekšnieks vērsās pie manis, sakot, ka pēdējais laiks iestāties “DV”; tūdaļ arī to izdarīju. Kad atgriezos Bristolē, tur nodibināju Bristoles latviešu biedrību. Iesaistījām daudzus angļus, kas bijuši Latvijā un kam bija īpaša interese par Latviju. 2005. gadā “DV” fonda valde lūdza, vai es varētu uzņemties atbildību par “DV” namu Londonā, kas bija nonācis finansiālās grūtībās. Trīs gadu laikā izvedu gandrīz no bankrota. 2008. gadā apprecējos ar latgalieti Viktoriju, kura teica tā: “Ja gribi mani precēt, tad tev būs jābrauc man līdzi atpakaļ uz Latgali!” Viktorija padomjlaikā bija 25 gadus strādājusi uz kuģiem par šefpavāri. Bet 1995. gadā viņa devās meklēt darbu Anglijā. Mēs satikāmies Donkasteras klubā, kur biju ieradies no Bristoles un teicu 18. novembra runu. Sarīkojuma saviesīgajā daļā Viktorija pienāca, ielēja kafiju un pastāstīja, ka arī divus gadus strādājusi Bristolē. Radās savstarpēja pievilcība, un pēc pusotra gada Londonā apprecējāmies.

Ko esat paveicis “DV” organizācijā Latvijā?

Mums ir Rēzeknes nodaļa, apmēram 50 biedri un 20 – 25 vienmēr uz sanāksmēm ierodas. Neesam bagāti, bet esam aktīvi. Cilvēki ir aktīvi un patriotiski. Mēs te pierobežā jūtam, ka Krievijas iespaids Latvijā ir ļoti stiprs. Latvijā vispār, un Latgalē varbūt visvairāk. Rēzeknē “Daugavas vanagos” sāku darboties no 2010. gada. Problēma ir, ka “DV” noveco. Esmu sapratis, ka organizācijas nākotne ir tikai mūsu jaunatne. Tāpēc esmu darbojies, lai bērnus un jauniešus piesaistītu “vanadzēniem”. Tagad “vanadzēni” ir 10 skolās. Kopā viņu ir 250 – lielākā daļa pusaudžu vecumā ap 14 – 15 gadiem. Ir bijušas kopīgas aktivitātes – braucieni uz Okupācijas muzeju un tā filiāli Stūra māju, uz Ložmetējkalnu, uz Igaunijas vietām, kur bijuši viņu nacionālo partizānu bunkuri, kā arī uz Stompaku purvu, kur notika lielākā kauja starp nacionālajiem partizāniem un padomju armiju.Diemžēl patriotisms skolās nav pietiekami izcelts. Esmu runājis ar vienas pašvaldības vadītāju, vaicājis, vai skolās nevar dot vairāk laika “vanadzēnu” aktivitātēm. Viņš teica, ka dzimtenes mīlestība un patriotisms ir ļoti svarīgi un tas ietverts katra priekšmeta stundās. Jautāju – kā tad matemātikā var iesaistīt patriotismu? Tad viņš pavērsa sarunu citā virzienā. Tā ka par patriotismu reizēm tiek runāts tukšās frāzēs. Manuprāt, būtu labi visās skolās ieviest solījuma došanu valsts karogam. Dažiem tas šķiet pārāk amerikānisks piegājiens. Taču Amerikā tas darbojas efektīvi.”