Latvijas simtgades zīmē. Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita uzruna starptautiskajā konferencē Rīgā

Konferences plakāts ar Latvijas simtgades zīmi.

Rīgā, Kara muzejā, notika liela un nozīmīga starptautiska konference, kurā analizēja gan Latvijas Centrālās Padomes nozīmi, gan kopumā nacionālās pretošanās kustību komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Latvijā: Trešais ceļš –  nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā”.

Konferenci organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, profesors Egils Levits video uzrunā konferencei 15.03.2018.

Konferenci noklausījās plaša auditorija, vēsturnieki, sabiedrības un dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, tajā skaitā Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, Daugavas Vanagu pārstāvji, Daugavas Vanadžu priekšniece Klāra Mētra un citi. Konferenci atklāja Kara muzeja direktore Aija Fleija. Konferences ievadā uzrunas deva Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Inesis Feldmanis un Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, profesors Egils Levits.  Dalībnieku vidū bija pārstāvji no visām Baltijas valstīm, kā arī Ukrainas. Konferences plakāts ir ar Latvijas simtgades zīmi.

Konferencē referātus nolasīja Dr.hist. Juris Ciganovs, Dr.hist. Dzintars Ērglis,  Dr.hist. Zigmārs Turčinskis, Ieva Kvāle, Dr.hist. Uldis Neiburgs, Dr.hist. Daina Bleiere un Dr.hist. Ritvars Jansons no Latvijas, Dr.hist. Andrii Rukas un  Dr.hist. Ruslana Martseniuk no Ukrainas,  Simons Jazavita no Lietuvas un Dr.hist. Toomas Hiio no Igaunijas. Konferences pilnu programmu, tēmas un dalībniekus skat.: Konferences programma

Eiropas Savienības Tiesas tiesneša, profesora Egila Levita uzruna konferencei

Trešais ceļš –  nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā

15.3.2018. Rīgā, Kara muzejā

Egils Levits

Par okupācijas neatzīšanu Satversmē

Šodiena nav iedomājama bez pagātnes klātbūtnes.  Tā vienmēr zināmā mērā ietekmē mūsu šodienas rīcību. Tādēļ pagātne vienmēr ir aktuāla. Zinot un izvērtējot pagātni atbilstoši mūsdienu izpratnei, mēs šodien varam pieņem zinošākus, pareizākus lēmumus, un līdz ar to arī veidot labāku nākotni.
Vēsture parasti nav neitrāla. Mums šodien bieži ir jāformulē savs viedoklis par pagātnes notikumiem.
Pagātnes notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpēta un  jāapzinās.  Taču kāda ir to pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizēti sabiedrības atmiņā, kādu jēgu mēs tiem piešķiram, kādus secinājumus izdarām, ir šodienas jautājums.
Tā kā šodiena uz laika ass pastāvīgi virzās uz priekšu, tad pastāvīgi mainās arī mūsu skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vēstures izpratne mainās laikiem līdzi.  Vēsture nekad nav un nebūs pabeigta.
Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.
Tie ir Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas virsprincipi.  Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret mūsu vēsturi.
Jebkurai valstij viena no tās leģitimitātes saknēm ir vēsture. Precīzāk – sabiedrības attieksme pret savas vēstures mezglu punktiem.
Bieži vien šie vērtējumi ir ietverti valsts konstitūcijā. Tā tas ir arī, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā.  Šādi pagātnes vērtējumi ir ietverti arī mūsu Satversmē.  Tie izriet no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem.
Tādēļ Satversmes Ievada trešajā rindkopā teikts:
Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.
Šim Satversmes noteikumam ir dziļa jēga.
Vispirms tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem.  Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50 ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.
Jāuzsver, okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem, un nekļuva par kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa veda okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.
Samērā drošs radītājs, ka cilvēks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozīmē, ka 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu.  Šim lielum lielajam vairākumam morālais kompass darbojās.
Pēckara gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos, okupantiem militāri pretojās mežabrāļi.  Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās.
Tauta atrada citus, klusākus, neuzkrītošākus pretošanās veidus, kuri dažkārt pat ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atklāti pret režīmu uzstājās atsevišķi drosmīgi pilsoņu tiesību cīnītāji, kurus tolaik sauca par disidentiem.
Pretestība okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā, gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.
Viņi lika okupantiem saprast:   Jūs esat iekarojuši manu valsti. Bet jūs neesat iekarojuši mani.  Es esmu neiekarojams cietoksnis.
Un tieši uz šādiem neiekarojamiem cietokšņiem ir būvēta atjaunotās Latvijas valsts leģitimitāte.
Atjaunotā Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu, vai Borisu Pugo.
Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu.
Tieši tādēļ, tieši šīs idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes Ievads uzliek sabiedrībai morālu pienākumu, godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.
Savukārt zinātnes uzdevums ir pētīt šo nacionālas pretestības vēsturi, saredzēt kopsakarības, izdarīt secinājumus. Tā ir svarīga dala no visas mūsu jaunākā laika vēstures.  Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus, un galvenais, skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi okupācijas varā.
Vēsture mums ir jāzina un jāizvērtē, lai mēs varētu labāk izprast mūsu valsti, kāda tā ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, un lai varētu izdarīt secinājumus, kā mums šodien rīkoties, lai mūsu sabiedrība virzītos uz priekšu.
Es vēlu visiem dalībniekiem vērtīgu un interesantu konferenci! 

 

Materiālu sagatavoja redaktore Silvija Kaugere